bet viss bija veltīgi. Paskatījos pa logu, bet neredzēju neko citu kā vienīgi mākoņus un debesi. Pāri savai galvai dzirdēju troksni it kā no spārnu vēzieniem un tad sāku saprast, kādā bīstamā stāvoklī biju nokļuvis: kāds ērglis bija satvēris manas kastes virvi savā knābī ar nolūku nosviest kasti uz klints kā bruņurupuci apvalkā un tad izvilkt manu ķermeni un aprīt, jo šā putna sapratīgums un labā oža ļauj tam samanīt lielā attālumā laupījumu, kas pat labāk noslēpts nekā es savā divu collu biezajā dēļu kastē.
Drīz ievēroju, ka troksnis pieaug, spārnu vēzieni paātrinās un mana kaste šūpojās augšup un lejup kā izkārtne vējainā dienā. Dzirdēju vairākus belzienus un sitienus, kas, manuprāt, bija vērsti pret ērgli (jo esmu pārliecināts, ka tikai tas turēja manas kastes virvi savā knābī). Un tad piepeši sajutu, ka krītu, stāvus lejup apmēram kādu minūti, bet tik neticamā ātrumā, ka man gandrīz aizrāvās elpa. Kritienu apturēja briesmīgs šļaksts, kas manās ausīs likās skaļāks nekā Niagāras ūdenskritums; kādu mirkli biju pilnīgā tumsā, un tad mana kaste pacēlās atkal tik augstu, ka ieraudzīju logu augšpusē gaismu. Tagad sapratu, ka esmu iekritis jūrā. Mana ķermeņa svars, dažādās istablietas un platās dzelzs plāksnes, ar ko bija izturīguma labad apkalti kastes augšējie un apakšējie četri stūri, iegremdēja kasti piecas pēdas dziļi ūdenī. Man toreiz šķita, un arī tagad es tā domāju, ka ērgli, kas aizlidoja ar manu kasti, vajāja divi vai trīs citi ērgļi un piespieda to palaist kasti vaļā, kamēr tas aizstāvējās pret pārējiem, kas cerēja dalīties laupījumā. Kastes apakšējai daļai piestiprinātās dzelzs plāksnes (jo tās bija smagākas) noturēja, kastei krītot, līdzsvaru un neļāva tai salūzt, atsitoties pret ūdens virsmu. Visi kastes savienojumi bija stingri iegropēti, un durvis nebija ar virām, bet augšup un lejup bīdāmas, tāpēc mana istaba bija tik cieši noslēgta, ka ūdens tajā iespiedās ļoti maz. Es ar lielām pūlēm izrāpos no guļamtīkla pēc tam, kad biju iedrošinājies pavilkt jumta bīdāmo dēli, kuru nupat pieminēju, lai ielaistu gaisu, jo bez tā biju gandrīz jau noslāpis.
Cik daudzkārt es tad vēlējos būt pie savas mīļās Glamdalkličas, no kuras vienas stundas laikā biju jau tik tālu šķirts! Varu patiesi teikt, ka savā nelaimē nevarēju neapraudāt nabaga aukli, viņas sāpes par manu pazušanu, viņas nokļūšanu karalienes nežēlastībā un visas viņas labklājības bojā eju. Diezin vai daudz ceļinieku būs pārdzīvojuši tik lielas grūtības un izmisumu kā es šai mirklī, kad ik bridi gaidīju, ka mana kaste sašķīdīs gabalos vai to apgāzīs pirmais stiprais vēja brāziens vai kāds augstāks vilnis. Ja būtu saplīsis kaut viens loga stikls, tas nozīmētu tūlītēju nāvi, bet šos logus aizsargāja tikai stipri režģi, kas bija pielikti ārpusē drošībai pret negadījumiem ceļojuma laikā. Redzēju, ka ūdens sāk iespiesties pa vairākām, kaut gan nelielām spraugām, un mēģināju tās, cik labi varēdams, noblīvēt. Nespēju pacelt savas kastes jumtu, ko katrā ziņā būtu darījis un nosēdies kastes virspusē, kur vismaz varētu noturēties dažas stundas ilgāk nekā ieslēgts, ja tā var izteikties, šai kravas telpā. Bet, ja arī būtu atvairījis šīs briesmas uz divi vai trim dienām, ko gan varēju sagaidīt citu kā vien nožēlojamu nāvi no bada un aukstuma? Šādos apstākļos pavadīju četras stundas, gaidīdams un pat vēlēdamies, ka jebkurš mirklis būs mans pēdējais.
Jau teicu lasītājiem, ka pie manas kastes bezlogu sienas bija piestiprināti divi stipri āķi, kuriem kalps, kas mani paņēma līdz izjājienā uz zirga, mēdza izvērt cauri ādas jostu un apsprādzēt to sev ap
vidukli. Šai bezizejas stāvoklī sadzirdēju vai vismaz man šķita, ka sadzirdu skrāpēšanos pie kastes sienas, kurā bija iestiprināti āķi, un drīz pēc tam man likās, ka kaste tiek vilkta tauvā pa jūru, jo šad tad sajutu it kā rāvienus, kas lika viļņiem uzšļāktļes līdz logu augšdaļai un iegremdēja mani tumsā. Man tāpēc radās vāja cerība izglābties, kaut gan nespēju iedomāties, kādā veidā tas varētu notikt. Iedrošinājos atskrūvēt vienu no maniem krēsliem, kas bija vienmēr piestiprināti grīdai, un, ar lielām pūlēm pieskrūvējis krēslu atkal pie grīdas tieši zem bīdāmā dēļa, ko nupat biju atvēris, uzkāpu uz krēsla un, pievirzījies ar muti pēc iespējas tuvāk atverei, saucu skaļā balsī visās man zināmās valodās pēc palīga. Tad piestiprināju savu kabatas lakatiņu pie spieķa, kuru vienmēr nēsāju līdz, un, izslējis to pa atveri, vairākkārt gaisā savicināju, lai gadījumā, ja tuvumā būtu kāda laiva vai kuģis, jūrnieki noprastu, ka šai kastē ieslēgts kāds nelaimīgs mirstīgais.
Visām šīm manām darbībām acīm redzot nebija nekādu seku, bet es skaidri sajutu, ka mana kaste kustēj ās uz priekšu, un pēc stundas vai mazliet vēlāk tā kastes siena, kurā bija āķi, bet nebija logu, atsitās pret kaut ko cietu. Baidījos, ka tā ir klints, un samanīju kasti šūpojamies straujāk nekā jebkad. Skaidri izdzirdēju troksni uz savas istabas jumta; likās, tika nosviesta tauva, tad tā nočīkstēja, it kā to izvilktu cauri riņķim. Tad jutu, ka tieku pamazām pacelts vismaz trīs pēdas augstāk, nekā atrados līdz šim. Tūlīt atkal izslēju savu spieķi ar kabatas lakatiņu, saukdams palīgā, līdz gandrīz aizsmaku. Atbildes vietā sadzirdēju skaļu, trīskārtēju saucienu, kas manī radīja tik ārkārtīgu prieku, ka to varētu saprast tikai tāds, kas pats to piedzīvojis. Tad dzirdēju soļu troksni virs savas galvas un kāds skaļi uzsauca man caur jumta lūku angļu valodā: «Ja kāds tur ir apakšā, lai runā.» Es atbildēju, ka esmu anglis, kuru ļauns liktenis iedzinis vislielākajā postā, kāds jebkad piemeklējis cilvēcisku būtni, un lūdzu visizjustākajos vārdos mani atbrīvot no sprosta. Balss atbildēja, ka es esot drošībā, jo kaste pietauvota viņu kuģim un tūlīt ieradīšoties namdaris, kas izzāģēšot jumtā caurumu, pietiekami lielu, lai mani izvilktu. Atbildēju, ka tas nav vajadzīgs, jo prasītu pārāk daudz laika; pietiktu vienam no komandas matrožiem iebāzt pirkstu kastes riņķī un izcelt kasti no jūras uz kuģa un tad ienest kapteiņa kajītē. Daži jūrnieki, dzirdēdami mani tik aplam runājam, domāja, ka esmu ārprātīgs, daži smēj ās, jo, patiesi, man nemaz neienāca prātā, ka esmu tagad starp cilvēkiem, kas augumā un spēkā ir man līdzīgi. Namdaris ieradās un dažās minūtēs izzāģēja jumtā caurumu četru kvadrātpēdu laukumā, tad nolaida īsas kāpnes, pa kurām uzkāpu, un pēc tam tiku uzņemts ļoti vārgā stāvoklī uz kuģa.