Jūrnieki bija visi izbrīnā un uzdeva man tūkstošiem jautājumu, uz kuriem nevēlējos atbildēt. Es biju pārsteigts, ieraugot tik daudz punduru, jo tādi man šie ļaudis šķita pēc tam, kad manas acis tik asi bija paradušas redzēt milzīgās būtnes, kuras biju atstājis. Bet kapteinis misters Tomass Vilkokss, godīgs un cienījams šropšīrietis, redzēdams, ka esmu tuvu ģībonim, ieveda mani savā kajītē, iedeva spēcinošas zāles un noguldīja savā gultā, ieteikdams man mazliet atpūsties, un tiešām atpūta man bija ļoti vajadzīga.
Pirms iemigu, pateicu kapteinim, ka manā kastē atrodas vērtīgas mēbeles, kuras būtu žēl zaudēt: labs guļamtīkls, glīta saliekamā gulta, divi krēsli, galds un kumode, ka mana istaba viscaur izklāta, labāk sakot, apvilkta, ar zīdu un katūnu; ja viņš pavēlētu kādam matrozim ienest manu kasti viņa kajītē, es to atvērtu viņa acu priekšā un parādītu savas mantas. Kapteinis, dzirdēdams mani runājam šādas aplamības, nodomāja, ka murgoju, tomēr (laikam, lai nomierinātu mani) viņš apsolījās dot manis pieprasīto rīkojumu un, izgājis uz klāja, pavēlēja dažiem matrožiem iekāpt manā kastē, no kuras (kā es vēlāk uzzināju) tie izvilka visas manas mantas un noplēsa sienu apklājus; bet krēslus, kumodi un gultu, kas bija pieskrūvēti pie grīdas, jūrnieki savā nemākulībā ļoti sabojāja, atraudami mēbeles no grīdas ar visu spēku. Tad viņi atlauza kastei dažus dēļus sava kuģa vajadzībām un, kad bija visu paņēmuši, kas tiem šķita noderīgs, iesvieda kastes atliekas jūrā un, tā kā grīdā un sienās bija radušās plaisas, kaste strauji nogrima. Patiešām, biju priecīgs, ka man nevajadzēja noskatīties šajos viņu postījumos, jo esmu pārliecināts, ka šāds skats būtu mani dziļi satraucis, atsaukdams atmiņā iepriekšējos notikumus, kurus vēlējos ātrāk aizmirst.
Nogulēju dažas stundas, bet mani nemitīgi mocīja sapņi par vietām, kuras biju atstājis, un par briesmām, no kurām biju izbēdzis. Tomēr atmodies jutos visai atspirdzis. Pulkstenis bija jau astoņi vakarā, un kapteinis pavēlēja tūlīt atnest vakariņas, jo tam šķita, ka esmu gavējis jau pārāk ilgi. Viņš pacienāja mani gaužām laipni, bet piezīmēja, ka mans skatiens esot neprātīgs un mana valoda nesakarīga, un, kad palikām divatā, lūdza pastāstīt par maniem ceļojumiem un vaicāja, kāda negadījuma dēļ es iesprostots briesmīgajā koka kastē un palaists vēja un viļņu varā. Viņš stāstīja, ka pulksten divpadsmitos dienā, kad raudzījies tālskatī, pamanījis šo kasti tālumā un nodomājis, ka tā ir bura, un nolēmis tai tuvoties, jo tā nebija tālu no viņa kursa, cerēdams, ka varēs iepirkties sausiņus, kuru krājumi uz kuģa bija stipri sarukuši. Piebraucis tuvāk un ieraudzījis savu kļūdu, viņš izsūtījis laivu, lai noskaidrotu, kas tas ir par priekšmetu; viņa matroži atgriezušies izbailēs, zvērēdami, ka tie redzējuši peldošu māju. Tad viņš pasmējies par tādu muļķību un iekāpis pats laivā, iepriekš pavēlējis, lai matroži paņemtu līdz stipru tauvu. Tā kā jūra bija mierīga, tad viņš apbraucis vairākas reizes ap manu kasti, ievērojis logus un dzelzs aizsargrežģus ap tiem. Vienā kastes sienā, kura bijusi veidota tikai no dēļiem un kurā nebijis nevienas atveres gaismai, viņš ievērojis divus āķus. Tad viņš pavēlējis matrožiem pieairēt laivu tajā pusē un, piestiprinājis tauvu vienam āķim, licis tiem vilkt tauvā šo manu tā saukto kasti uz kuģa pusi. Kad kaste bijusi pievilkta kuģim klāt, viņš pavēlējis piestiprināt otru tauvu pie jumta riņķa un pacelt kasti ar trīša palīdzību, bet visa komanda kopā nespējusi pacelt to augstāk par divām trim pēdām. Kapteinis teica, ka redzējis manu spieķi un kabatas lakatiņu iznirstam no atveres, un secinājis, ka šai kastē ieslēgts kāds nelaimīgs cilvēks. Es vaicāju, vai viņš un komanda neredzēja gaisā kādus milzīgus putnus, kad tie manu kasti saskatīja pirmoreiz. Viņš atbildēja, ka, pārrunājot visu šo notikumu ar saviem jūrniekiem, kamēr es gulējis, viens no viņiem teicis, ka ievērojis trīs ērgļus aizlidojam ziemeļu virzienā, bet nepamanījis, ka tie būtu lielāki, nekā parasts, manuprāt, - lielā augstuma dēļ, kurā tie lidoja; un kapteinis nenojauta, kāpēc uzdodu tam šādu jautājumu. Tad jautāju viņam, cik tālu, pēc viņa domām, atrodamies no cietzemes. Viņš atbildēja, ka pēc vissīkākiem aprēķiniem vismaz simt j ūras jūdžu attālumā. Es izteicos, ka viņš gandrīz par pusi atstatuma kļūdījies, jo, kad iekritu jūrā, bija pagājušas vairāk nekā divas stundas, kopš biju atstājis zemi, kurā atrados. To dzirdot, viņš atkal nodomāja, ka manas smadzenes nav kārtībā, un, attiecīgi par to izteicies, deva man padomu iet gulēt kajītē, ko viņš licis man sagatavot. Es apgalvoju, ka viņa gādībā un tīkamajā sabiedrībā esmu ļoti atspirdzis un mans prāts ir tik skaidrs kā vēl nekad manā mūžā. Kapteinis kļuva nopietns un atklāti man jautāja, vai varbūt manu prātu aptumšojusi apziņa, ka esmu pastrādājis briesmīgu noziegumu, par kuru sodīdams kāds valdnieks pavēlējis mani iesēdināt kastē, jo dažās zemēs lieli noziedznieki tiekot iesēdināti caurās laivās un bez barības izraidīti jūrā; lai gan viņš nožēlotu, ka uzņēmis uz kuģa tik ļaunu cilvēku, tomēr dodot savu vārdu, ka mani neaizskaršot un izsēdināšot pirmajā ostā, kurā mēs iebraukšot. Kapteinis piemetināja, ka viņa aizdomas vēl pastiprinājuši daži mani bezjēdzīgie izteicieni par manu istabu jeb kasti, kurus vispirms dzirdējuši matroži un vēlāk viņš pats, tāpat arī mani dīvainie skatieni un neparastā uzvedība vakariņu laikā.