Es lūdzu, lai viņš pacietīgi noklausītos manu stāstu, un vaļsirdīgi izstāstīju visus savus piedzīvojumus, sākot ar brīdi, kad pēdējo reizi atstāju Angliju, līdz tam brīdim, kad viņš mani ieraudzīja. Un, tā kā patiesība vienmēr atrod ceļu uz saprātīgām galvām, tad šis godīgais, cienījamais džentlmenis, kas bija ieguvis zināmu izglītību un kam bija attīstīts prāts, tūlīt bija pārliecināts par manu atklātību un patiesīgumu. Bet, lai apstiprinātu visu, ko biju pastāstījis, lūdzu viņu dot pavēli ienest manu kumodi, kuras atslēgas bija manā kabatā, jo kapteinis man jau bija pastāstījis to, kā jūrnieki rīkojušies ar manu istabu. Es atvēru kumodi viņa klātienē un parādīju tam nelielo retumu kolekciju, ko biju savācis tajā zemē, no kurienes tik dīvainā kārtā tiku aiznests. Tur bija ķemme, ko izgatavoju no karaļa bārdas rugājiem, un vēl otra no tā paša materiāla, bet tās zobi bija iestiprināti viņas majestātes naga drumslā, kas veidoja ķemmes mugurpusi. Tur bija arī adatu un spraudīšu kolekcija, kuru garums bija no vienas pēdas līdz pus jardam; četri lapseņu dzeloņi tik lieli kā galdnieka naglas, daži karalienes izsukātie mati, zelta gredzens, ko viņa kādā dienā man žēlīgi uzdāvināja, noņemdama to no sava mazā pirkstiņa un aplikdama man ap kaklu kā rotu. Es lūdzu, lai kapteinis pieņemtu šo gredzenu kā pateicību par viņa laipnību, bet viņš pilnīgi atteicās. Parādīju viņam varžaci, ko pats ar savām rokām biju nogriezis kādas galma dāmas kājas pirkstam, un tā bija pepiņābola lielumā un tik cieta, ka, atgriezies Anglijā, izgrebu no tās kausu un iekalu to sudrabā. Visbeidzot lūdzu viņu aplūkot no peles ādas darinātas bikses, kas man bija kājās.
Man izdevās kapteinim uzspiest tikai kāda sulaiņa zobu, jo pamanīju, ka viņš to vēro ar lielu ziņkāri un tas viņam iepaticies. Viņš to pieņēma ar tik lielu pateicību, kādu šis nieks nemaz nebija pelnījis. To kāds neveikls ķirurgs bija izrāvis vienam no Glamdalkličas sulaiņiem, kas mocīj ās ar zobu sāpēm, bet zobs izrādījās pilnīgi vesels. Es to nospodrināju, ieliku savā kumodē. Zobs bija apmēram pēdu garš un četras collas diametrā.
Kapteinis bija visnotaļ apmierināts ar manu patieso stāstījumu un izteica cerību, ka es pēc atgriešanās Anglijā, izdarīdams visai pasaulei pakalpojumu, to uzrakstīšu un publicēšu. Atbildēju, ka, manuprāt, tiekam pārplūdināti ar ceļojumu grāmatām, ka tagad piekrišanu gūst tikai kaut kas neparasts, un apšaubīju, vai daži autori šai ziņā rūpējas par patiesību, bet vairāk gan, šķiet, apmierina savu godkāri vai savtīgumu un cenšas izklaidēt vientiesīgos lasītājus; ka manā stāstā varētu būt tikai parasti notikumi, bet nevis dīvainu stādu, koku, putnu un dzīvnieku vai mežonīgu tautu barbarisko ierašu un elkdievības izpušķoti attēlojumi, ko tik bieži var sastapt rakstnieku darbos.
Tomēr pateicos viņam par labo padomu un apsolījos šo jautājumu paturēt prātā.
Kapteinis izteica lielu izbrīnu par to, ka es runājot tik skaļi, un vaicāja, vai zemē, kur es dzīvojis, karalis un karaliene esot bijuši pakurli. Atbildēju viņam, ka pēdējos divos gados esmu pieradis runāt skaļi un ka es savukārt brīnos par viņa paša un jūrnieku balsīm, kas man šķita tikai čuksti, kaut gan tās sadzirdēju pietiekami labi. Teicu, ka, sarunājoties milžu zemē, līdzinājos cilvēkam, kas ielā sarunājas ar kādu citu cilvēku, kurš raugās lejup no torņa gala, atskaitot tās reizes, kad mani nolika uz galda vai kāds mani paņēma savā rokā. Pastāstīju viņam arī to, ka, pirmoreiz uzkāpjot uz viņa kuģa, kad jūrnieki sapulcējās ap mani, tie man šķita visniecīgākie un nožēlojamākie radījumi, kādus jebkad biju redzējis. Jo, patiesi, kamēr atrados milzeņu valdnieka zemē, nevarēju nekad paskatīties spogulī pēc tam, kad manas acis bija pieradušas raudzīties uz milzīgiem priekšmetiem, jo salīdzinājums radīja manī nicināšanu pret mani pašu. Kapteinis sacīja, ka vakariņu laikā redzējis mani katru lietu vērojam ar zināmu izbrīnu un es bieži ar pūlēm apvaldījis smieklus, un viņš nezinājis, kā to izskaidrot, bet attiecinājis to uz manu smadzeņu satricinājumu. Es atbildēju, ka viņam taisnība, jo tiešām nezināju, kā lai apvaldos, kad ieraudzīju viņa traukus sudraba trīspensu lielumā, cūkas gurnu, kas bija tikai viens kumoss, un tasi rieksta čaumalas apmērā; un šādā veidā turpināju attēlot visus viņa mājas piederumus un ēdamvielas. Lai gan milžu karaliene bija likusi mani apgādāt ar visām man nepieciešamajām lietām, kamēr biju viņas dienestā, mani priekšstati pilnīgi atbilda visam, ko tur redzēju ap sevi, un es biju centies neievērot pats savu mazumu, gluži kā cilvēki cenšas neievērot savus trūkumus. Kapteinis labi saprata manu zobgalību un jautri atbildēja man ar veco angļu parunu, ka viņam manas acis liekoties lielākas par manu vēderu, jo viņš novērojis, ka man neesot labas ēstgribas, kaut gan es esot visu dienu gavējis; un tikpat jautri turpināja, ka labprāt būtu devis simt mārciņu, lai redzētu manu būdu šūpojamies ērgļa knābī un vēlāk no tik liela augstuma iekrītam jūrā; tas patiesi būtu bijis apbrīnojams skats, kura attēlojumu vērts atstāt nākošajiem laikmetiem. Līdzība ar Faetonu bija tik acīm redzama, ka viņš nenoturējās to neizteicis, lai gan mani sevišķi neapmierināja šāds salīdzinājums.