Atstājis Tonkinu, kapteinis bija pavēlējis kuģim doties uz Angliju, un atradāmies 44. ziemeļaustrumu platuma gradā un 173. garuma gradā. Bet divas dienas pēc tam, kad tiku uzņemts uz kuģa, sakās pasats, un mēs braucām ilgāku laiku uz dienvidiem, tad, pabraukuši gar Jauno Holandi, turējām kursu uz rietumdienvidrietumiem, pēc tam uz dienviddienvidrietumiem, līdz apbraucām ap Labās Cerības ragu. Mūsu ceļojums bija ļoti veiksmīgs, bet es neapgrūtināšu lasītāju ar tā attēlojumu. Kapteinis iebrauca vienā divās ostās un izsūtīja liellaivu pēc pārtikas un svaiga ūdens, bet es nenokāpu no kuģa, līdz iebraucām Daunsā, un tas bija 1706. gada trešajā jūnijā, apmēram deviņus mēnešus pēc manas atbrīvošanās. Es piedāvāju kapteinim visas savas mantas kā samaksu par manu pārvešanu, bet viņš atteicās pieņemt no manis pat fartingu. Mēs sirsnīgi atvadījāmies viens no otra, un es lūdzu viņu apsolīties mani apciemot manā mājā Redrifā. Noīrēju zirgu un pavadoni par pieciem šiliņiem, kurus aizņēmos no kapteiņa.
Ceļā novērodams māju, koku, lopu un cilvēku mazos apmērus, sāku domāt, ka atrodos Liliputijā. Man bija bailes, ka samīdīšu ikvienu gājēju, kas nāca man pretim, un bieži uzsaucu kādam, lai atiet sāņus, un šādas manas nekaunības dēļ man pāris reižu gandrīz sašķaidīja galvu.
Kad piebraucu pie savas mājas - biju spiests lūgt man parādīt ceļu uz turieni - un viens no maniem kalpotājiem atvēra man durvis, es pieliecos, lai ieietu iekšā (kā zoss lienot pa vārtu apakšu), baidīdamies, ka apdauzīšu galvu. Mana sieva piesteidzās, lai mani apskautu, bet es noliecos zemāk par viņas ceļgaliem, domādams, ka citādi viņa nevarēs aizsniegt manu seju. Mana meita nometās ceļos, izlūgdamās manu svētību, bet es nevarēju viņu saskatīt, līdz viņa atkal piecēlās, jo biju pārāk ilgi pieradis stāvēt ar izslietu galvu un skatīties vairāk nekā sešdesmit pēdu augstumā; tad piegāju viņai klāt, it kā gribēdams ar vienu roku apskaut viņas vidukli, lai viņu pieceltu. Noraudzījos uz saviem kalpotājiem un pāris draugiem, kas bija ieradušies manā mājā, it kā tie būtu punduri, bet es - milzis. Piezīmēju savai sievai, ka viņa bijusi pārāk taupīga, jo viņa pati un mana meita nobadojušās līdz pēdējam. Īsi sakot, es uzvedos tik neizprotami, ka visi nodomāja par mani to pašu ko kapteinis, kad viņš ieraudzīja mani pirmo reizi, un nolēma, ka esmu sajucis prātā. Es to pieminu šeit tikai tāpēc, lai parādītu, cik liels spēks ir pieradumam un aizspriedumam.
Pēc neilga laika es, mana ģimene un mani draugi visus pārpratumus noskaidrojām, un mana sieva svinīgi paziņoja, ka es nekad vairs nebraukšot jūrā, bet mans ļaunais liktenis iekārtoja tā, ka viņai nebija varas mani atturēt, kā to lasītājs redzēs vēlāk. Ar to es šeit nobeidzu savu nelaimīgo ceļojumu otro daļu.
Glamdalkličas žēlabas par Grildriga pazaudēšanu
Pastorāle
Kad Glamdalkličai luteklis bij gaisis,
Tā raudāja un matus plēsa baisi.
Pat angļu jaunavas tā neprot ciest,
Ja pazūd vāvere vai putns aizlaidies.
Prom meta šuvekli tā sāpēs sūrās
Un adatu Grildriga pēļos dūra,
Un savu lelli zemē svieda tā
Kā milzis kādreiz bērnu Gildholā.
Tad pērkonbalsī viņa dobji bļāva,
Kā mātišķīga govs tik žēli māva,
Un likās - bēdās viņa skaista kļūst:
Jūk matu cirtas, asaras tai plūst.
Dažreiz no muižas šķūņa jumta stāva
Pa noteku tā gāžas lietus strāva.
- Vai tāpēc, - sauc tā, - es tev izpatiku,
Ik dienas etiķi uz galda liku,
Ar skābo šķidrumu trauks pildīts bij.
Tev tārpus meklēju, ko zivis rij,
Lai sudrabzutis tev ap āķi lokās
Un strauta zivtiņas nāk tavās rokās.
Vai ezerā mans Grilijs noslīcis. -
Tā sili pārmeklē, bet velti viss! -
Ak Grilij - kur nu tava rosme,
Ir mazām būtnēm pārāk liela drosme.
Tu nebijies pret kaķi roku sliet,
Ar bērniem rotaļas tev tikās skriet,
Kad oļus svieda puisēni un skuķi.
Bij viņiem oļi tie, tev - klinšu bluķi.
Kam tevi uzticēju vieglprātim,
Ar galma niķiem prāts pilns pāžam šim.
Lai bagātnieka meitai dotu baudu,
Tai dzīvo paiju pārdevis par naudu.
Vai atplēsis ir katru locekli
Kā mušai spārnus mazam moceklim?
Tam visā Brobdingnegā pēdas dzīšu
Un mājās nenākšu, līdz atradīšu.
Bet kas var vieglo vēju saredzēt,
Kur tevi, gaisīgo, man atrast spēt?
Var būt, ka nomaldījies mežā klīsti,
Kur klintis sūnainās tu nepazīsti?
No glumās suņusēnes novēlies,
Tu guli sadragāts, jau beidzis ciest.
Vai varbūt rozes ziedā esi grimis
Vai firziķpūkās dusi rimis?
Vai zelta gundegā tu atpūties
Vai samta gailenītē atsēdies?
Ak, rādi, Flora, man tās puķes ziedu,
Kur dus mans Grildrigs, nepazīdams biedu.
Bet - ak, man šķiet - tev domas trauc
Pie mazām sievietēm. Un mīla sauc
Pie bērniem punduriem, pie sievas sīkās,
Tev savā rotaļmāj ā dzīvot tīkas,
Un durvis, logi, krāsnis, telpas tai
Ir it kā bišu šūnu mājiņai.
Vai tāpēc tu no mūsu krasta vairies?
Tev laiva pupu pāksts un salmi - tavi airi.
Vai sēdi kastē, ko nu straume nes,
Bet kurā tevi nenesīšu es?
Vai nesēdēsi vairs uz manas rokas?
Es kādreiz priecājos, ka lēkt tev sokas
Pa manu plato plaukstu. Sīks un īss
Tu tomēr darbojies kā cilvēks īsts.
Man bieži pulksteņatslēgu tu cēli,
Kā jūrnieks enkuru to pūzdams vēli.
Kā piena spaini tējas tasīti
Uz galvas nesi sev. Un vai to sasiti?
Tu smidžus aizdzini, kas sieru plūkā,