Šī sala bija daudz tālāk, nekā man sākumā likās, un es to aizsniedzu tikai pēc piecām stundām. Apbraucu tai gandrīz visapkārt, līdz atradu piemērotu vietu, kur piestāt: tas bija mazs līcītis, trīsreiz platāks par manu laivu. Visa sala bija klinšaina, šur tur vīdēja pareti zāles laukumiņi un saldi smaržojoši augi. Izņēmu savus trūcīgos pārtikas krājumus un iestiprinājies noglabāju pārpalikumu kādā alā, kuru šeit bija ļoti daudz; klintīs savācu daudz olu un sanesu izžuvušus jūras augus un sakaltušu zāli, lai rītu to aizdedzinātu un kaut kā izceptu olas, jo man bija līdz krams, šķiltavas, deglis un lēca. Pavadīju cauru nakti alā, kur biju novietojis visu savu pārtiku. Mana gulta bija tā pati sausā zāle un jūras augi, kurus biju sameklējis ugunskuram. Gulēju ļoti maz, jo mans dvēseles nemiers bija stiprāks par nogurumu un neļāva man aizmigt. Apsvēru, cik neiespējami man bija saglabāt dzīvību tik vientuļā vietā un cik nožēlojams būs mans gals, tomēr jutos tik paguris un izmisis, ka nebija spēka piecelties, un, kad saņēmos, lai izlīstu no savas alas, bija jau gaiša diena. Kādu brīdi pastaigājos starp klintīm, debess bija pilnīgi skaidra, un saule tā dedzināja, ka man bija jānovērš seja; pēkšņi saule aptumšojās, bet, kā man šķita, gluži citādi, nekā tas mēdz notikt, mākonim pārslīdot. Es pavērsos atpakaļ un ieraudzīju milzīgu, necaurspīdīgu ķermeni starp sevi un sauli, kas kustēj ās salas virzienā; tas šķita atrodamies divu jūdžu augstumā un aizklāja sauli sešas vai septiņas minūtes, taču nevarēja manīt, ka gaiss kļūtu aukstāks vai debess tumšāka kā tad, ja es stāvētu kalna ēnā. Ķermenis slīdēja tuvāk tai vietai, kur es stāvēju, un šķita veidots no cietas vielas, ar līdzenu, gludu apakšu, kas ļoti spoži lāsmoja, atspulgojot jūras vizumu. Stāvēju uz augstienes ap divsimt jardu attālumā no krasta un redzēju, ka šis lielais ķermenis nolaižas gandrīz vienā līmenī ar mani nepilnas angļu jūdzes attālumā. Izņēmu savu kabatas tālskati un skaidri ieraudzīju daudz cilvēku kustamies augšup un lejup pa ķermeņa sāniem, kas izskatīj ās slīpi, bet, ko šie ļaudis darīja, to nevarēju saredzēt.
* * *
Dabiskā mīlestība pret dzīvi izraisīja manī iekšēja prieka vilni un pamodās cerība, ka šis piedzīvojums šādā vai tādā veidā palīdzēs man izkļūt no vientuļās vietas un stāvokļa, kādā atrados. Taču lasītājam būs grūti iedomāties manu izbrīnu, kad ieraudzīju gaisā salu, kuru apdzīvo cilvēki, kas (kā man likās) prata šo salu pacelt augstāk, nolaist zemāk un virzīt uz priekšu pēc savas patikas. Bet, nespēdams tobrīd par šo parādību filozofēt, es centos novērot, kādā virzienā sala kustēsies, jo likās, it kā vienu brīdi tā apstātos. Bet drīz tā man tuvojās, un es varēju saskatīt ap tās sāniem vairākstāvu galerijas, kuras pēc zināmiem posmiem savienoja kāpnes. Apakšējā galerijā ieraudzīju dažus cilvēkus, kas makšķerēja, turēdami rokās garus makšķeru kātus, un citi uz viņiem noraudzījās. Es savicināju savu naktsmici (jo mana cepure jau sen bija novalkāta) un kabatas lakatu pret salu un, kad tā virzīj ās vēl tuvāk, kliedzu un saucu, cik skaļi spēdams; un tad, ielūkojies vērīgāk, redzēju, ka salas pusē, kas man bija tuvāk, sapulcējas ļaužu bars. Spriežot pēc tā, ka viņi rādīja ar rokām uz mani un cits uz citu, tie bija mani ieraudzījuši, lai gan neatbildēja uz maniem saucieniem. Bet redzēju, ka četri vai pieci vīri lielā steigā skrēja augšup pa kāpnēm uz salas augšieni, kur tie pazuda. Es pareizi secināju, ka šie ļaudis tika sūtīti pie kādas svarīgas personas pēc rīkojumiem, ko šajā gadījumā darīt.
Ļaužu bars pieauga, un nepilnā pusstundā sala tika iekustināta un pacelta tādā veidā, ka zemākā galerija atradās apmēram simt jardu attālumā un vienādā līmenī ar augstieni, uz kuras es stāvēju. Nostājos visaizkustinošākā lūdzēja pozā un runāju vispazemīgākajā balsī, bet atbildi nesaņēmu. Ļaudis, kas stāvēja man vistuvāk, spriežot pēc viņu tērpiem, bija dižciltīgas personas. Tie nopietni apspriedās cits ar citu, bieži skatīdamies uz mani. Beidzot viens no tiem kaut ko iesaucās skaidrā, daiļskanīgā un plūstošā valodā, kas līdzinājās itāliešu valodai, tāpēc atbildēju viņam itāliski, cerēdams, ka vismaz šīs valodas skaņa būs viņa ausīm patīkamāka. Lai gan mēs viens otru nesapratām, manu vārdu saturu varēja viegli nojaust, jo šie ļaudis redzēja, kādā nelaimē es atrodos.
Viņi ar zīmēm rādīja, lai nokāpju no klints un nāku tuvāk krastam, ko es arī izdarīju; un, kad lidojošā sala pacēlās piemērotā augstumā, ar vienu savu malu tieši pāri manai galvai, no zemākās galerijas tika nolaista ķēde, kuras galā bija piestiprināts sēdeklis; tajā es iesēdos un tiku uzvilkts ar trīšiem augšup.
Laputiešu rakstura un parašu attēlojums. Viņu zinātnes apraksts. Par karali un viņa galmu. Autora uzņemšana galmā. Iedzīvotāju bailes un nemiers. Laputiešu sievietes.