Kad izkāpu uz salas, mani ielenca ļaužu bars, bet tie, kas man stāvēja tuvāk, likās būt augstākas kārtas. Viņi mani apskatīja ar acīm redzamu izbrīnu, un arī es nepaliku šai ziņā viņiem daudz parādā, jo nekad vēl nebiju redzējis mirstīgos ar tik dīvainu izskatu, drēbēm un sejām. Viņiem visiem galvas bija pieliektas vai nu uz labo, vai kreiso pusi, viena acs raudzīj ās uz iekšu, bet otra tieši augšup uz zenītu.
Viņu virsdrēbes bija izgreznotas ar saulēm, mēnešiem un zvaigznēm, kas mijās ar vijolēm, flautām, arfām, trompetēm, ģitārām, klavikordiem un vēl daudziem citiem muzikas instrumentiem, kādus Eiropā nepazīst. Pamanīju šur tur cilvēkus kalpotāju tērpos, kas turēja piepūstus pūšļus, it kā spriguļus, piestiprinātus pie īsām nūjām, kuras tie nesa rokās. Katrā pūslī bija iebērti daži izkaltuši zirņi vai sīki akmentiņi, kā to man paskaidroja vēlāk. Ar šiem pūšļiem viņi šad tad uzsita tuvāk stāvošajiem pa muti un ausīm, bet šāda rīcība man šķita neizprotama. Acīm redzot šo ļaužu prāti tā iegrimuši dziļās pārdomās, ka viņi nevar ne runāt, ne klausīties citu runā, ja kaut kas ārēji neiedarbojas uz viņu runas un dzirdes orgāniem, tāpēc personas, kuru līdzekļi to atļauj, vienmēr tur mājās kādu plīkšķinātāju (viņu valodā - klaimenolu) kā vienu no kalpotājiem un bez viņa nerādās ārpus mājas un ciemos. Kad divas, trīs vai vairāk personas sastapušās, šā kalpotāja uzdevums ir uzsist viegli ar pūsli pa muti tai personai, kurai jārunā, un pa kreiso ausi tai personai, kas tiek uzrunāta. Šis plīkšķinatajs cītīgi pavada savu kungu pastaigās un šad tad maigi uzplīkšķina tam pa acīm, jo tas allaž tā iegrimis domās, ka pastāvīgi draud briesmas iekrist katrā bedrē un nodauzīt galvu pret jebkuru stabu, un ielās tas var pagrūst citus vai pats tikt iegrūsts notekā.
Bija nepieciešams sniegt lasītājam šos paskaidrojumus, bez kuriem tam, tāpat kā man, būtu grūti saprast šo ļaužu rīcību, kad tie veda mani augšup pa kāpnēm uz salas virsotni un no turienes uz karaļa pili. Kamēr mēs kāpām augšup, tie vairākas reizes aizmirsa, kas tiem jādara, un atstāja mani vienu pašu, līdz viņu atmiņu atkal uzmodināja plīkšķinātāji, jo viņus acīm redzot neietekmēja ne mans svešādais tērps un izskats, nedz traucēja ar izsaucieniem vienkāršie ļaudis, kuru domas un prāti nebija tā pārslogoti.
Beidzot mēs iegāj ām pilī un devāmies uz pieņemšanas zāli, kur ieraudzīju sēžam tronī karali, kam abās pusēs stāvēja visdižciltīgākās personas. Troņa priekšā atradās garš galds, apkrauts ar globiem, sfēriskiem ķermeņiem un visāda veida matemātiskiem instrumentiem. Viņa majestāte mūs nemaz neievēroja, lai gan mūsu ienākšana bija diezgan trokšņaina, jo mūs pavadīja visādas galma personas. Bet viņš patlaban bija iegrimis dziļās pārdomās par kādu problēmu, un mēs gaidījām vismaz stundu, kamēr viņš to atrisināja. Katrā pusē viņam stāvēja jauns pāžs ar sitamo pūsli rokās, un, kad tie pamanīja, ka valdnieks vairs nav nodarbināts, viens no tiem viegli uzsita tam pa lūpām un otrs pa labo ausi; karalis sarāvās it kā pēkšņi atmodināts un, paskatījies uz mani un maniem pavadoņiem, atcerējās mūsu atnākšanas iemeslu, par kuru tam bija jau iepriekš ziņots. Viņš izrunāja dažus vārdus, pēc tam kāds jauneklis ar pūsli tūlīt nostāj ās man blakus un viegli uzsita man pa labo ausi, bet es cik spēdams ar zīmēm liku saprast, ka man šādi atgādinājumu rīki nav vajadzīgi, un šī mana rīcība, kā vēlāk noskaidroju, radīja viņa majestātē un visā galmā ļoti nelabvēlīgu priekšstatu par manām gara spējām. Cik nopratu, karalis uzdeva man vairākus jautājumus, un es atbildēju viņam visās man zināmās valodās. Kad noskaidrojās, ka mēs viens otru nesaprotam, viņš deva pavēli aizvest mani uz kādu pils telpu (šis valdnieks vairāk nekā viņa priekšteči bija slavens ar savu viesmīlību pret svešiniekiem), kur manā rīcībā tika nodoti divi kalpotāji. Man atnesa pusdienas, un četras dižciltīgas personas, kuras biju redzējis karaļa tuvumā, parādīja man godu, pusdienojot kopā ar mani. Maltīti pasniedza divās kārtās, katrā bija trīs ēdieni. Pirmajā gājienā atnesa vienādsānu trīsstūra formā izgrieztu jēra plecu, gabalu vērša gaļas romboīda un pudiņu cikloīda formā. Nākošajā gājienā bija divas vijoļveidīgas pīles, desiņas un pudiņi, kas līdzinājās flautām un obojām, un teļa krūts arfas veidā. Kalpotāji sagrieza maizi konusos, cilindros, paralelogramos un citās matemātiskas figūrās.
Pusdienojot iedrošinājos apjautāties, kā dažādus priekšmetus sauc vietējā valodā, un dižciltīgās personas, plīkšķinātāju atbalstītas, laipni man atbildēja, cerēdamas, ka vēl vairāk apbrīnošu viņu izcilās spējas, kad varēšu ar tiem sarunāties. Drīz es pratu paprasīt maizi un dzērienus un visu pārējo, ko vien vēlējos.
Pēc pusdienām mani galda biedri aizgāja, un pēc karaļa pavēles pie manis ieradās kāda persona plīkšķinātāju pavadībā. Šis vīrs atnesa man spalvu, tinti un papīru, trīs četras grāmatas un ar zīmēm lika man saprast, ka ir sūtīts iemācīt man valodu. Mēs nosēdēj ām kopā četras stundas, un šai laikā pierakstīju ļoti daudz vārdu ailēs, pievienojot tiem blakus tulkojumu, un iemācījos dažus īsus teikumus, jo skolotājs pavēlēja vienam manam kalpotājam šo to atnest, pagriezties, paklanīties, nosēsties, piecelties vai pastaigāties un darīt vēl kaut ko tamlīdzīgu. Tad es viņa izrunāto teikumu pierakstīju. Viņš man vēl parādīja vienā no savām grāmatām saules, mēness, zvaigžņu, zvaigžņu saulgriežu riņķu un polāro loku attēlus un dažādu plakanu un stereometrisku figūru nosaukumus. Viņš nosauca un attēloja man arī visus muzikas instrumentus un iepazīstināja ar attiecīga instrumenta spēles terminiem. Kad skolotājs bija aizgājis, es pierakstīju visus šos vārdus un to nozīmes alfabēta kārtībā. Tā dažu dienu laikā ar savas labās atmiņas palīdzību mazliet apguvu laputiešu valodu.