Bez tam ir vēl kāds svarīgāks iemesls, kāpēc šīs zemes karaļi vienmēr vairījušies no tik briesmīgas rīcības un izlietojuši to tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Ja izpostīšanai nolemtajā pilsētā būtu kādas augstas klintis - kā tas mēdz būt lielākajās pilsētās, jo tās acīmredzot izvēlējušās tamlīdzīgas vietas, lai aizsargātos pret šādu katastrofu, - jeb ja pilsētā ir augsti torņi vai akmens pīlāri, tad, salai strauji lejup krītot, varētu tikt iebojāta tās apakšējā virsma, kas, kā jau teicu, gan veidota no divsimt jardu bieza dimanta, bet var ieplīst no pārāk liela trieciena vai iesprāgt, saskaroties apakšā ar degošajiem namiem, kā bieži mēdz mūsu kamīnos iesprāgt dzelzs un akmens dibenssiena. Ļaudis ļoti labi zina un saprot, cik tālu tie var pretoties, ja ir runa par viņu brīvību un īpašumu. Un karalis, kad viņš ir visvairāk sadusmots un nolēmis sagraut pilsētu drupās, pavēl salai doties lejup ļoti saudzīgi, aizbildinoties ar žēlsirdību pret savu tautu, bet patiesībā baidīdamies ielauzt dimanta pamatni, jo šādā gadījumā, kā domā visi viņu filozofi, magnēts nevarētu salu noturēt gaisā un visa masa nogāztos uz zemes.
Ar šīs valsts pamatlikumu karalim un viņa abiem dēliem aizliegts atstāt salu, tāpat to nedrīkst atstāt karaliene, kamēr tā nav aizsniegusi vecumu, kad tai vairs nevar būt bērnu.
Autors atstāj Laputu. tiek aizvests uz Balnibarbiju un ierodas galvaspilsētā. Galvaspilsētas un tās apkārtnes attēlojums. Autoru viesmīlīgi uzņem kāds liels augstmanis. Viņa sarunas ar šo augstmani.
Kaut gan es negribētu apgalvot, ka salā pret mani izturējās slikti, jāatzīstas, ka sajutos tur pārāk atstāts novārtā un pat zināmā mērā nicināts, jo valdnieks un viņa tauta interesējās vienīgi par matemātiku un muziku, bet šajās nozarēs manas zināšanas bija daudz vājākas nekā viņu, un tāpēc tie man neveltīja nekādu uzmanību. Turklāt, iepazinies ar visām šīs salas īpatnībām, es vēlējos to atstāt, jo šie ļaudis man bija galīgi apnikuši. Tiem bija patiešām lielas spējas matemātikā un muzikā, kuras abas ļoti cienu un arī diezgan labi saprotu, bet viņi reizē bija tik abstrakti un iegrimuši prātojumos, ka nekad neesmu sastapis nepatīkamākus sarunu biedrus. Divu mēnešu laikā, kurus šeit pavadīju, sarunājos tikai ar sievietēm, tirgotājiem, plīkšķinātajiem un galma pāžiem, un tāpēc radīju pret sevi ārkārtīgu nicināšanu, tomēr tie bija vienīgie ļaudis, no kuriem varēju dzirdēt prātīgas atbildes.
Cītīgi mācīdamies, biju samērā labi apguvis vietējo valodu; jutos noguris šai gūstniecībā uz salas, kur man pievērsa tik maz vērības, un nolēmu to atstāt, līdzko radīsies izdevība. Galmā bija kāds augstmanis, tuvs radinieks karalim un vienīgi šā iemesla dēļ augsti cienīts, jo bija vispār pazīstams kā vislielākais muļķis un nejēga galminieku vidū. Viņš bija izdarījis karalim daudzus izcilus pakalpojumus, viņam bija vairāki iedzimti un apgūti talanti, viņa raksturu daiļoja taisnīgums un godīgums, bet viņam bija tik nemuzikāla dzirde, ka nelabvēļi apgalvoja: viņš bieži esot takti sitis nepareizi, un skolotāji pat ar vislielākām pūlēm nevarēja tam iemācīt matemātikas visvieglākās teorēmas. Viņam labpatikās visādi izrādīt man savu labvēlību, bieži viņš mani pagodināja ar apciemojumiem, vēlēj ās dzirdēt kaut ko par Eiropas dzīvi un par manis apceļoto zemju likumiem un parašām, tikumiem un zinātni. Viņš klausījās
manī, izteikdams gudras piezīmes par manu stāstījumu. Etiķetes dēļ viņu pavadīja divi plīkšķinātāji; bet, paliekot ar mani divatā, galminieks neizlietoja to pakalpojumus, tie bija viņam vajadzīgi tikai galma ceremonijās un oficiālās vizītēs, un parasti viņš pavēlēja plīkšķinātajiem aiziet.
Es lūdzu šo dižciltīgo personu izgādāt no viņa majestātes atļauju manai aizbraukšanai, ko viņš arī izdarīja, kā tam labpatikās man ar nožēlu paziņot, jo patiesi šis augstmanis bija man vairākkārt piedāvājis ļoti izdevīgus amatus, kurus tomēr noraidīju, apliecinot tam savu dziļāko pateicību.
16. februārī atvadījos no viņa majestātes un galma. Karalis man piešķīra dāvanu divsimt angļu mārciņu vērtībā, un mans aizbildnis, viņa radinieks, arī pasniedza man tikpat vērtīgu dāvanu līdz ar ieteikuma vēstuli kādam savam draugam, kas dzīvoja galvaspilsētā Lagado. Sala šai laikā lidinājās pār kādu kalnu, divu jūdžu attālumā no pilsētas, un mani nolaida zemē no apakšējās galerijas tādā pašā veidā, kādā tiku uz salu pacelts.
Kontinents, kas pakļauts lidojošās salas valdniekam, saucas Balnibarbija, un galvaspilsēta, kā jau teicu, - Lagado. Izkāpis uz cietzemes, jutos diezgan apmierināts. Devos uz pilsētu bez bažām, jo biju tērpies tāpat kā iezemieši un pietiekami zināju laputiešu valodu, lai varētu ar tiem sarunāties. Atradu tā cilvēka māju, kam bija rakstīta ieteikuma vēstule, nodevu tam šo rakstu no viņa drauga, salas augstmaņa, un viņš mani uzņēma ļoti laipni. Šis dižciltīgais vīrs, kura vārds bija Mjunodi, pavēlēja ierādīt man istabu savā māj ā, kur paliku visu laiku, kamēr uzturējos galvaspilsētā, un tur man parādīja vislielāko viesmīlību.