Otrā rītā pēc manas ierašanās viņš mani savā karietē izvadāja pa pilsētu, kas bija tik liela kā puse Londonas, bet mājas bija celtas ļoti dīvaini un vairums no tām pussabrukušas. Cilvēki ielās traucās ātri, izskatā mežonīgi, ar stingām acīm un tērpušies skrandās. Izbraucām pa pilsētas vārtiem un pavizināj āmies trīs j ūdzes pa laukiem, kur redzēju daudz zemnieku ar dažādiem rīkiem apstrādājam zemi, bet nevarēju saprast, ko viņi dara, jo neredzēju neviena labības vai zāles asniņa, kaut gan zeme likās būt ļoti laba. Nevarēju nebrīnīties par pilsētas un lauku dīvaino izskatu un iedrošinājos jautāt savam pavadonim, lai viņš būtu tik laipns man paskaidrot, ko nozīmēja tik daudz darbīgu galvu un roku un norūpējušos seju ielās un laukos, jo es nekur neredzēju viņu darba sasniegumus, bet, gluži otrādi, nekad nebiju vērojis tik slikti apstrādātu zemi, nedz ļaudis, kuru sejas un apģērbi izpaustu tik lielu postu un trūkumu.
Augstmanis Mjunodi, ļoti ievērojama persona, dažus gadus bija izpildījis Lagado gubernatora pienākumus, bet ministru intrigu dēļ atcelts par nespējību. Tomēr karalis izturējās pret viņu laipni, kā pret cilvēku, kura nolūki ir labi, bet kuram ir neattīstīts un nožēlojams prāts.
Kad biju augstmanim tik brīvi izteicies par šo zemi un tās iedzīvotājiem, viņš aprobežojās tikai ar piezīmi, ka es neesot pie viņiem dzīvojis vēl pietiekami ilgi, lai man varētu rasties pareizs spriedums, un ka dažādām pasaules tautām esot dažādas parašas, un piebilda vēl citas tamlīdzīgas vispārīgas frāzes. Bet, kad atgriezos viņa pilī, viņš man vaicāja, kā man patīkot šī celtne, kādas aplamības es tajā saskatot un kādi iebildumi man būtu pret viņa kalpotāju tērpu un izskatu. To viņš varēja droši jautāt, jo viss viņa mājā bija lielisks, labā kārtībā un nevainojams.
Es atbildēju, ka viņa gaišības gudrība, augstā kārta un bagātība viņu pasargājušas no trūkumiem, kurus neprāts un nabadzība radījusi citos. Mjunodi teica, ja es vēlētos braukt līdz uz viņa lauku māju, ap divdesmit jūdžu ārpus pilsētas, kur atrodas viņa zemes īpašums, tad tur mums būtu vairāk brīva laika šādām sarunām. Es atbildēju viņa gaišībai, ka esmu pilnīgi viņa rīcībā, un nākošās dienas rītā devāmies ceļā.
Brauciena laikā viņš pievērsa, manu uzmanību dažādām metodēm, ar kādām vietējie zemkopji apstrādāja savu zemi, kas man šķita pilnīgi neizprotamas, jo, atskaitot ļoti nedaudzas vietas, nevarēju nekur saskatīt ne labības vārpu, ne zāles stiebru. Bet pēc trīs stundu ceļojuma apkārtne kļuva pavisam citāda; mēs iebraucām ļoti skaistā apvidū: zemnieku mājas, nelielos atstatumos cita no citas, bija glīti veidotas, lauki iežogoti, sadalīti vīna dārzos, druvās un pļavās. Neatceros, ka būtu redzējis pievilcīgāku ainavu.
Viņa ekselence ievēroja, ka mana seja noskaidrojas, un teica nopūzdamies, ka šeit sākoties viņa zeme un pa to mēs braukšot līdz viņa mājai; viņš piemetināja, ka viņa tautas brāļi viņu izsmejot un nicinot tāpēc, ka viņš tik slikti saimniekojot un rādot nelāgu priekšzīmi visai karalistei, taču viņa piemēram sekojot tikai nedaudzi, tādi paši veci, stūrgalvīgi un vāji ļaudis kā viņš pats.
Beidzot piebraucām pie mājas, kas bija patiesi cildena celtne, būvēta pēc arhitektūras labākajiem likumiem. Strūklakas, dārzi, celiņi, alejas un birzis - viss bija izveidots ar gudru māku un gaumi. Es pelnīti slavēju visu, ko redzēju, bet viņa ekselence nemaz neievēroja manus vārdus līdz vakariņu beigām, un, kad neviena trešā vairs nebija mūsu sabiedrībā, viņš man teica ar ļoti skumīgu seju, ka pārdomājot, vai tam nevajadzētu noārdīt savas mājas laukos un pilsētā, lai pārbūvētu tās tagadējā stilā, nopostīt visas šīs plantācijas un izveidot citas, atbilstošas laikmeta prasībām, un pavēlēt to pašu darīt arī saviem zemniekiem, jo citādi viņš izraisīšot pret sevi pārmetumus par lepnību, savrupību, klīrību, nezināšanu, untumainību un varbūt pastiprināšot viņa majestātes nepatiku pret sevi. Viņš piebilda, ka mana šķietamā sajūsma pazudīšot vai samazināšoties, ja viņš pastāstīšot man dažus sīkumus, kurus es droši vien galmā neesot dzirdējis, jo ļaudis tur pārāk iegrimuši savās pārdomās un neievēro to, kas notiek apakšā uz zemes.
Noslēgums viņa runai bija šāds: apmēram pirms četrdesmit gadiem daži iedzīvotāji pārcēlušies uz Laputu darīšanu vai izpriecu dēļ un pēc pieciem mēnešiem atgriezušies atpakaļ ar ļoti vāj ām matemātikas zināšanām, bet ļoti vieglprātīgā noskaņā, ko bija ieguvuši šai gaisīgajā sfērā; šie ļaudis pēc savas atgriešanās sākuši just nepatiku pret visu lietu vadību uz zemes un sākuši gudrot plānus, kā visas mākslas, zinātnes, valodas un tehniku varētu nostādīt uz jauniem pamatiem. Šādos nolūkos tie ieguvuši no karaļa privilēģiju uzcelt projektētāju akadēmiju Lagado pilsētā; šī ideja guvusi tautā tik lielu atzinību, ka tagad karalistē neesot nevienas kaut cik nozīmīgas pilsētas bez šādas akadēmijas. Koledžās profesori izgudro jaunas metodes lauksaimniecībā un celtniecībā un jaunus instrumentus visiem amatiem un manufaktūras nozarēm, ar kuru palīdzību, kā viņi apgalvo, viens cilvēks veikšot desmit cilvēku darbu un pili varēšot uzcelt vienā nedēļā no tik izturīga materiāla, kas pastāvēšot mūžīgi bez remonta. Visi zemes augļi ienākšoties jebkurā gadalaikā, kādu mēs izvēlēšoties, un būšot simtkārt lielāki nekā tagad. Šādu aplaimojošu projektu esot radīts bez skaita. Vienīgā nelaime tā, ka neviens no šiem projektiem vēl neesot pilnīgi izstrādāts un pagaidām zeme kļuvusi par nožēlojamu tuksnesi, mājas sabrukušas un cilvēki staigā neēduši un neapģērbti. Bet tas viss viņus nevis atvēsinot, bet liekot tiem simtkārt dedzīgāk domāt par saviem plāniem, jo viņus uzmudinot reizē cerība un izmisums. Kas attiecoties uz viņu pašu, tad, nebūdams uzņēmīgs, viņš apmierinoties ar veco kārtību, dzīvojot savu senču celtajās māj ās un rīkojoties pēc viņu parauga jebkurā dzīves nozarē, bez jebkādiem jauninājumiem; nedaudzi citi augstākie un vidējie muižnieki darot tāpat, bet uz tiem citi raugoties ar nicināšanu un nepatiku kā uz zinātnes ienaidniekiem, nejēgām un kaitīgiem sabiedrības locekļiem, kam pašu ērtības un laiskums ir dārgāki nekā viņu dzimtenes vispārēj ā attīstība.