Viņa gaišība piebilda, ka nevēloties pastāstīt vēl citus sīkumus, kas varētu atņemt man patiku apskatīt lielo akadēmiju, kurp esot nolēmis mani aizvest. Viņš tikai lūdza mani ievērot sabrukušu celtni kāda kalna nogāzē trīs jūdžu attālumā no šejienes un pastāstīja man, ka pusjūdzes atstatumā no mājas viņam bijušas ļoti labas dzirnavas, kuru ratu griezusi lielas upes straume, un šo dzirnavu maluma pieticis viņa paša ģimenei un vairumam viņa rentnieku, bet pirms septiņiem gadiem projektētāju sabiedrība ieradusies pie viņa ar priekšlikumu nojaukt šīs dzirnavas un uzcelt citas kalna nogāzē un uz šā kalna garās kores izrakt kanālu kā ūdens tvertni, un ūdeni dzīt augšup pa caurulēm ar mašīnu palīdzību, lai tas iedarbinātu dzirnavas, jo vējš un gaiss kalna augstienē saviļņotu ūdeni un padarītu to vēl plūstošāku; tad ūdens, krizdams lejup pa nogāzi, grieztu dzirnavu ratu ar pusi upes straumes spēka, kura tek līdzenumā. Mjunodi piebilda, ka toreiz viņš bijis ne visai labās attieksmēs ar galmu un, daudzu savu draugu pierunāts, šo projektu pieņēmis; pēc tam simt vīru strādājuši divus gadus, pasākums beidzies ar neveiksmi, projektētāji aizgājuši, uzveldami visu vainu viņam pašam, kopš tā laika tie viņu vienmēr izsmejot un pierunājot citus izdarīt to pašu eksperimentu, tāpat galvodami par panākumiem un sagādādami to pašu vilšanos. Pēc dažām dienām atgriezāmies pilsētā, un viņa ekselence, ņemot vērā ļauno slavu, kāda tam bija akadēmijā, nevēlēj ās mani turp aizvest pats, bet uzdeva pavadīt kādam savam draugam. Saimniekam labpatikās mani raksturot kā projektu dedzīgu apbrīnotāju, kā ziņkāru un lētticīgu cilvēku, un šāds raksturojums bija diezgan tuvu patiesībai, jo savā jaunībā es tiešām pats biju visādu projektu izgudrotājs.
Autoram atjauj apskatīt lielo Lagado akadēmiju. Plašs akadēmijas apraksts. Mākslas, kurās vingrinās profesori.
Nojauzdams, ka mani lasītāji ļoti vēlēsies visos sīkumos iepazīties ar Laputijas universitāti, es to tagad aprakstīšu. Šī akadēmija neatrodas vienā, bet vairākās ēkās abās pusēs ielai, kura bija sākusi pārvērsties postažā un tad nopirkta akadēmijas vajadzībām.
Mani ļoti laipni sagaidīja rektors, un es vairākas dienas apmeklēju akadēmiju. Katrā telpā bija viens vai vairāki projektētāji, un man šķiet, ka pabiju vismaz piecsimt istabās.
Pirmais vīrs, kuru ieraudzīju, bija kalsna auguma ar apkvēpušām rokām un seju, gariem, izpūrušiem un vietām apsvilinātiem matiem un bārdu. Viņa drēbes, krekls un āda bija vienādā krāsā. Viņš jau astoņus gadus izstrādāja projektu par saules staru izvilkšanu no gurķiem; šos starus viņš bija nodomājis savākt hermētiski slēptos stikla traukos un izlaist tos vēsās, nemīlīgās vasarās, lai sasildītu gaisu. Pētnieks izteicās man, ka neapšaubāmi pēc astoņiem gadiem spēšot piegādāt gubernatora dārziem saules starus par mērenu cenu, bet sūdzējās, ka krājumi esot nelieli, un lūdza mani dot kaut ko, kas veicinātu viņa izdomas spēju, sevišķi tāpēc, ka šogad gurķi esot bijuši ļoti dārgi. Es pasniedzu viņam nelielu ziedojumu, jo mans saimnieks man bija jau šim nolūkam iedevis naudu, tāpēc ka zināja šo pētnieku paradumu - lūgt dāvanas no apmeklētājiem.
Iegāju otrā istabā, bet gandrīz atlēcu atpakaļ, jo tikko nepaģību no briesmīgās smirdoņas. Pavadonis mani pabīdīja uz priekšu, čukstus nozvērinādams, lai nevienu neapvainoju, jo tas radītu lielu sašutumu, un tāpēc nedrīkstēju pat aizspiest savu degunu. Izgudrotājs šai istabā bija akadēmijas visvecākais loceklis: viņa seja un bārda bija bālgani dzeltenā krāsā, viņa rokas un drēbes viscaur aptašķītas ar netīrumiem. Kad mani ar akadēmiķi iepazīstināja, viņš mani cieši apskāva - laipnība, bez kuras es labi būtu varējis iztikt. Kopš pirmās ierašanās dienas akadēmijā viņa nodarbe ir pārvērst cilvēku izkārnījumus sākotnēj ā barībā, sadalot tos sastāvdaļās, atņemot krāsu, ko tiem piešķir žults, iztvaikojot pretīgo smirdoņu un atkāšot siekalas. Katru nedēļu pilsēta viņam sūtīja ar cilvēku izkārnījumiem pildītu trauku, tik lielu kā Bristoles muca.
Redzēju arī kādu zinātnieku, kas pūlējās ledu pārdedzināt pulverī. Viņš man rādīja savu sacerējumu par uguns kaļamību un to bija nolēmis publicēt.
Akadēmijā bija arī kāds izdomas bagāts arhitekts, kas izgudrojis jauku metodi māju celšanai - būvi sākdams ar jumtu un beigdams ar pamatu, un šo metodi viņš attaisnoja, atsaukdamies uz to, ka divi gudrākie kukaiņi, bite un skudra, rīkojoties tāpat.
Tur bija kāds vīrs, akls no dzimšanas, ar vairākiem akliem mācekļiem: viņu nodarbe bija maisīt krāsas gleznotājiem, un viņu skolotājs tiem mācīja atšķirt šīs krāsas ar taustes un ožas palīdzību. Man nelaimējās, jo, kad tos ieraudzīju, tiem ne visai labi veicās viņu mācībās un gadīj ās, ka arī pats profesors pastāvīgi kļūdījās. Šo zinātnieku ļoti atbalstīja un cienīja viņa darba biedri.