Kādā citā telpā mani iepriecināja projektētājs, kas bija iecerējis uzart zemi ar cūku palīdzību, lai aiztaupītu izdevumus par arkliem, lopiem un strādniekiem. Metode ir šāda: vienā akrā zemes ierok sešu collu atstatumā citu no citas un astoņu collu dziļumā zināmu daudzumu zīļu, dateļu, kastaņu un citu augļu vai sakņu, ko šie dzīvnieki labprāt ēd, tad uz lauka uzdzen sešsimt vai vairāk cūku, un dažās dienās tās izrakņā visu zemi, meklēdamas sev barību, un tā sagatavo zemi sējai, reizē to apmēslojot. Tiesa, pārbaudot šo metodi, izdevumi un pūles izrādījušies ļoti lieli, bet raža bijusi visai niecīga vai tās nebijis nemaz. Tomēr neviens nešauboties, ka šis izgudrojums varētu tikt lieliski uzlabots.
Iegāju citā telpā, kur sienas un griesti bija viscaur apklāti ar zirnekļu tīkliem, atskaitot mazās durvis, pa kurām ienāca un izgāja izgudrotājs. Man ienākot, viņš skaļi brīdināja, lai es nesaraujot viņa zirnekļa tīklus. Zinātnieks žēlojās, ka pasaule tik ilgi pieļaujot liktenīgu kļūdu un izmantojot zīdtārpiņus, kamēr mums esot tik daudz mājas kukaiņu, kas bezgala pārāki par šiem tārpiņiem, jo protot ne tikai vērpt, bet arī aust. Un viņš tālāk izteicās, ka, izmantojot zirnekļus, tikšot pilnīgi atrisināts jautājums par zīdu krāsošanu. Par to pārliecinājos, kad viņš man parādīja lielu daudzumu skaistu, daudzkrāsainu mušu, ar kurām tas baroja savus zirnekļus, apgalvodams mums, ka zirnekļu tīkli iegūšot no tām attiecīgu krāsu, un, tā kā mušas viņam bija visās krāsās, tad tas cerēja apmierināt ikviena gaumi, tiklīdz atradīšot mušām piemērotu barību, kā sveķus, eļļas un citas lipīgas vielas, kas zirnekļu pavedienus padarītu stiprākus un izturīgākus.
Tur bija astronoms, kas projektēja uzstādīt uz pilsētas rātsnama lielā vējrādītāja saules pulksteni, lai zemes un saules gada un diennakts kustība tiktu saskaņota ar nejaušajām vēja maiņām.
Es sūdzējos par nelielām vēdergraizēm, un mans pavadonis mani ieveda telpā, kur strādāja ievērojams ārsts, kas bija slavens ar to, ka ārstēja šādas slimības ar viena instrumenta divām pretēj ām iedarbēm. Viņam bija lielas plēšas ar garu, slaidu ziloņkaula uzgali. Ārsts apgalvoja, ka, ievadot šo uzgali astoņas collas dziļi tūplī un ievelkot plēšās vēju, viņš varot zarnas izstiept līdzīgi izkaltušiem pūšļiem. Bet, kad slimība ir neatlaidīgāka un niknāka, viņš iebīdot uzgali tūplī tad, kad plēšas piepūstas pilnas ar gaisu, un iedzenot šo gaisu slimnieka ķermenī, tad izraujot instrumentu, lai atkal piepūstu plēšas, spēcīgi ar īkšķi aizspiezdams slimnieka tūpļa caurumu; kad šī operācija atkārtota trīs vai četras reizes, iepūstais gaiss izlaužoties laukā, izraudams sev līdzi kaitīgās vielas (kā ūdens no sūkņa), un slimnieks atveseļojoties. Es redzēju, kā viņš abus paņēmienus izmēģināja pie suņa, bet nenovēroju, ka pirmajam eksperimentam būtu kādi panākumi. Pēc otrā eksperimenta dzīvnieks bija tā uzpūsts, ka gandrīz vai pārsprāga, un tik spēcīgi izgrūda savu zarnu saturu, ka man un manam pavadonim kļuva nelabi. Suns tai pašā brīdī nobeidzās, un mēs atstājam ārstu, kas ar šo pašu paņēmienu pūlēj ās kustoni atdzīvināt.
Apmeklēju vēl daudzas citas telpas, bet, lai mans stāstījums būtu īss, neapgrūtināšu lasītāju ar visu to dīvainību aprakstu, kuras tur novēroju.
Līdz šim biju redzējis tikai vienu akadēmijas nodaļu; otrā bija ierīkota spekulatīvo zinātņu progresīvajiem pārstāvjiem, un par šo nodaļu es izteikšos, kad būšu pastāstījis par kādu slavenu personu, kuru tie sauc par universālo mākslinieku. Viņš mums pastāstīja, ka jau trīsdesmit gadus veltot savas domas cilvēku dzīves uzlabošanai. Viņa rīcībā bija divas telpas pilnas dīvainiem retumiem, un tajās strādāja piecdesmit cilvēku. Daži sabiezināja gaisu sausā, taustāmā vielā, atdalīdami no tā salpetri un izkāsdami no gaisa ūdeņainās jeb tekošās sastāvdaļas; daži pārvērta marmoru mīkstā vielā, lai izgatavotu no tās lielus spilvenus un adatu spilventiņus; daži mēģināja pārakmeņot dzīva zirga nagus, lai pasargātu tos no nodilšanas. Pats mākslinieks patlaban izstrādāja divus projektus. Pirmais bija - zemes apsēšana ar pelavām, kurās, kā viņš apgalvoja, slēpjoties īstais dīgšanas spēks, ko pierādīja ar vairākiem eksperimentiem, bet es nebiju tik gudrs, lai tos saprastu. Otrais projekts paredzēja ar sveķu, minerālu un augu vielu ārēji lietotu maisījumu apturēt vilnas augšanu diviem jēriem, un viņš cerēja neilgā laikā visā karalistē ieviest kailo aitu sugu.
Tad devāmies apstaigāt akadēmijas otro nodaļu, kur, kā jau teicu, uzturējās spekulatīvās zinātnes projektētāji.
Pirmo profesoru es ieraudzīju lielā telpā un apkārt tam četrdesmit skolniekus. Pēc apsveicināšanās pamanījis, ka nopietni vēroju kādu ierīci, kas aizņēma lielāko daļu telpas kā garumā, tā platumā, viņš teica, ka es varbūt brīnīšoties, redzot viņu izstrādājam projektu par spekulatīvās zinātnes uzlabošanu ar praktiskiem un mehāniskiem paņēmieniem. Bet pasaule drīz sapratīšot, cik tie noderīgi, viņš pats sev glaimojot, ka cēlāka un diženāka doma vēl nekad neesot radusies kāda cilvēka galvā. Ikviens zinot, cik grūta ir parastā metode, kādu lieto mākslu un zinātņu apgūšanai, bet ar šo izgudrojumu palīdzību vislielākais nepraša par mērenu maksu un ar nelielu fizisku piepūli varot sarakstīt grāmatas par filozofiju, dzeju, politiku, likumdošanu, matemātiku un teoloģiju, pat ja tam nav nekāda talanta, nedz izglītības. Tad viņš mani pieveda pie statnes, kurai abās pusēs viņa skolnieki stāvēja rindās. Šī ierīce aizņēma divdesmit kvadrātpēdu, un tā bija novietota telpas vidū. Tās virsma bija veidota no daudziem koka gabaliņiem spēļu kauliņu lielumā - daži no tiem bija lielāki, daži mazāki. Visi tie bija savienoti ar smalkām stieplītēm. Šiem koka gabaliņiem abās pusēs bija pielīmēts papīrs un uz šīm papīra sloksnītēm uzrakstīti visi vārdi, kādi sastopami laputiešu valodā, dažādās izteiksmēs, laikos un locījumos, bet pilnīgā nekārtībā. Profesors lūdza, lai es uzmanīgi vērojot, jo viņš iedarbināšot savu mašīnu. Pēc viņa pavēles skolnieki katrs satvēra dzelzs rokturi, jo četrdesmit šādi rokturi bija iestiprināti statnes sānos. Pagriežot šos rokturus, vārdu sakārtojums pilnīgi izmainījās. Tad viņš pavēlēja trīsdesmit sešiem zēniem lēni izlasīt rindas, kas bija izveidojušās uz statnes, un, kur viņi atrada trīs vai četrus vārdus, kas kopā varēja izveidot daļu teikuma, nodiktēja tos pārējiem četriem zēniem, kas bija pierakstītāji. Šo vingrinājumu tie atkārtoja trīs vai četras reizes, un mašīna bija tā iekārtota, ka pie katra pagrieziena vārdi ieslīdēja citā vietā, kad četrstūrainie koka gabaliņi virzījās no augšas uz leju.