Liliputu zemes imperators, dažu savu augstmaņu pavadīts, ierodas apciemot autoru viņa ieslodzījumā. Imperatora personas un tērpa apraksts. Zinātniekiem uzdod iemācīt autoram viņu valodu. Viņš iemanto labvēlību ar savu lēnprātīgo izturēšanos. Viņam tiek izkratītas kabatas, atņemts viņa zobens un pistoles.
Es lēnprātīgi biju pacietis apnicīgo stāvokli, kādā atradās mans ķermenis, un tagad ar vislielāko prieku piecēlos atkal kāj ās: apskatījos visapkārt, un man jāatzīstas, ka nekad nebiju redzējis pievilcīgāku ainavu. Viss apvidus izskatījās kā viens vienīgs dārzs, un iežogotie lauki, parasti četrdesmit kvadrātmetru lieli, līdzinājās puķu dobēm. Šiem laukiem apkārt bija meži pusstengas[7] augstumā, un lielākie koki bija apmēram septiņas pēdas gari. Es paskatījos uz pilsētu, kas atradās man kreisajā pusē, un tā izskatījās kā pilsētas dekorācija uz teātra skatuves.
Jau vairākas stundas mani ļoti mocīja kāda dabiska vajadzība, par ko nav jābrīnās, jo bija pagājušas gandrīz divas dienas, kopš es pēdējo reizi biju atvieglinājies. Atrados ļoti grūtā stāvoklī - mani tirdīja liela vajadzība un reizē kauns. Labākais, ko varēju izdomāt, bija ielīst savā mājā, ko arī darīju: aizvēris aiz sevis durvis, es aizrāpoju tik tālu, cik to atļāva manu važiņu garums, un atbrīvoju savu ķermeni no nepatīkamā smaguma. Bet šī ir vienīgā reize, kad mani varēja nosodīt par tik netīrīgu uzvedību, ko, es ceru, sirsnīgais lasītājs man mazliet piedos, ja saprātīgi un objektīvi iedomāsies bēdīgo stāvokli, kādā atrados. Kopš šīs reizes es parasti mēdzu, tikko piecēlies, nokārtot šīs darīšanas svaigā gaisā, atgājis tik tālu, cik to manas ķēdītes atļāva; un katru rītu divi šim nolūkam norīkoti kalpi parūpējas nepatīkamos atkritumus aizvest projām ar ķerru, iekams ieradās viesi. Es nebūtu tik ilgi kavējies pie šī apstākļa, kas pirmajā mirklī var likties ļoti nenozīmīgs, ja nejustu nepieciešamību, attaisnot sabiedrības acīs sava rakstura attieksmi pret tīrību, kuru, kā man stāstīja, dažiem no maniem ļaunvēļiem labpaticies šajā un citos gadījumos apšaubīt.
Kad šīs darīšanas bija nokārtotas, es atkal iznācu no savas mājas, lai ieelpotu svaigu gaisu. Imperators jau bija nokāpis no torņa un tuvojās man jāšus zirgā; par šo drosmi viņam vajadzēja dārgi samaksāt, jo dzīvnieks, lai gan labi apmācīts, nebija pieradis pie šāda skata, un, kad tam priekšā sakustēj ās it kā kalns, tas saslējās uz pakaļkājām; tomēr valdnieks, būdams izcils jājējs, noturēj ās seglos, līdz pieskrēja viņa pavadoņi un satvēra pavadas, un tad viņa majestāte nokāpa zemē. Valdnieks nokāpis mani aplūkoja lielā izbrīnā no visām pusēm, bet turēj ās no manis lielākā atstatumā, nekā sniedzās mana važa. Viņš pavēlēja saviem pavāriem un sulaiņiem, kas jau bija sagatavojušies, pasniegt man ēdienus un dzērienus, kurus tie piestūma īpatnos ratiņos tik tuvu, ka varēju tos aizsniegt. Es paņēmu šos ratiņus rokās un visus ātri iztukšoju: divdesmit no tiem bija pildīti ar gaļu, desmit ar dzērieniem. Ēdiena katros ratiņos bija man tikai divi vai trīs kumosi, bet dzērienu es no desmit māla blašķēm salēju visu vienos ratiņos un izdzēru vienā paņēmienā; un tāpat darīju ar atlikušo dzērienu. Valdniece ar jaunajiem prinčiem un princesēm, kopā ar savām galma dāmām sēdēja krēslos nelielā atstatumā no manis, bet pēc negadījuma ar imperatora zirgu visi piecēlās un steidzās pie viņa augstības, kura personu tagad gribu attēlot. Viņš ir par mana naga tiesu garāks nekā visi viņa galminieki, un ar to vien jau pietiek, lai viņš iedvestu skatītājos bijību. Viņa sejas vaibsti ir spēcīgi un vīrišķīgi, viņam ir austriešu lūpas, ērgļa deguns; viņa seja ir olīvu krāsā, augums stalts, ķermenis, rokas un kājas ļoti samērīgi veidotas, visas viņa kustības ir pievilcīgas un stāja cildena. Valdnieks nav vairs pirmajā jaunībā, jo viņam ir divdesmit astoņi gadi un deviņi mēneši; viņš valda jau septiņus gadus ļoti veiksmīgi un ieguvis vairākas uzvaras. Lai varētu viņu labāk apskatīt, es nogulos uz sāniem, tā ka mana seja atradās tieši pretim viņa sejai, un viņš stāvēja tikai trīs jardu atstatumā; vēlāk imperatoru vairākkārt esmu turējis savā rokā un tāpēc nevaru kļūdīties, viņu attēlodams. Imperatora tērps bija ļoti vienkāršs un pieticīgs, darināts pa pusei aziātu, pa pusei eiropiešu gaumē, bet galvā viņam bija viegla, ar dārgakmeņiem un spalvu izgreznota zelta bruņu cepure. Viņš turēja rokā kailu zobenu pašaizsardzībai gadījumam, ja man izdotos pārraut važas. Šis zobens bija gandrīz trīs collas garš, rokturis un maksts tam bija veidoti no zelta un izgreznoti ar dimantiem. Viņa balss bija spalga, bet tik skaidra un saprotama, ka es to varēju labi sadzirdēt, kāj ās stāvēdams. Dāmas un galminieki bija visi ļoti krāšņos tērpos, tā ka vieta, kur tie bija sapulcējušies, līdzinājās uz zemes izklātiem ar zeltu un sudrabu izšūtiem svārkiem. Viņa ķeizariskā augstība mani vairākkārt uzrunāja, un es viņam atbildēju, bet mēs viens no otra runas nesapratām ne vārda. Šeit stāvēja arī vairāki viņa galma garīdznieki un juristi (to es secināju no viņu tērpiem), kuriem bija pavēlēts ar mani sarunāties, arī es viņus uzrunāju daždažādās valodās, kādas vien kaut cik zināju: vācu, holandiešu, latīņu, franču, spāniešu, itāliešu un Lingua Franca, bet veltīgi. Pēc apmēram divām stundām galms aizgāja, un pie manis atstāja stipru sardzi, lai novērstu pūļa nekaunību un varbūt arī ļaunprātību, jo ļaudis ap mani nepacietīgi drūzmējās un centās man piekļūt iespējami tuvu, daži no tiem bija tik nekautrīgi, ka izšāva uz mani savas bultas, kad sēdēju uz zemes pie savas mājas durvīm, un viena no šīm bultām gandrīz skāra manu kreiso aci. Bet pulkvedis pavēlēja apcietināt sešus no barvežiem un nolēma, ka vislabākais sods būs tos saistītus nodot manās rokās, ko daži viņa kareivji arī izdarīja, piegrūzdami apcietinātos ar savu pīķu trulajiem galiem man klāt. Es tos visus paņēmu labajā rokā, piecus no tiem ieliku sava kamzoļa kabatā, bet sestajam parādīju tādu ģīmi, it kā es gribētu viņu dzīvu apēst. Nabaga vīrelis briesmīgi iespiedzās, un pulkvedis un virsnieki ļoti satraucās, sevišķi, kad redzēja, ka izņemu savu kabatas nazi, bet drīz viņus nomierināju, jo, laipni raudzīdamies, nekavējoties pārgriezu sava gūstekņa saites, noliku viņu uz zemes, un viņš tūlīt aizbēga. Tāpat rīkojos ar pārējiem, izņemdams viņus vienu pēc otra no savas kabatas; es ievēroju, ka ļaudis un kareivji bija ļoti iepriecināti par tādu žēlsirdību, kas man sagādāja lielu labvēlību arī galmā.