Būtu garlaicīgi, ja lasītāju apgrūtinātu, uzskaitot visas ievērojamās personas, kuras izsaucu, lai apmierinātu manu neremdināmo vēlēšanos redzēt pasaules senās vēstures katru laikmetu savā priekšā. Manas acis visvairāk tīksminājās, redzot tirānu un patvaldnieku iznīcinātājus, apspiesto un pazemoto tautu brīvības izcīnītājus. Bet nespēju izteikt šo savu jūtu gandarījumu tā, lai sagādātu prieku lasītājam.
Tālākais Glabdabdribas attēlojums. Senās un jaunlaiku vēstures labojumi.
Vēlēdamies ieraudzīt tos senatnes vīrus, kas kļuvuši visslavenāki ar savu prātu un zināšanām, es šim nolūkam veltīju veselu dienu. Lūdzu izsaukt Homēru un Aristoteli ar visiem viņu komentatoriem, bet to bija tik daudz, ka dažiem simtiem vajadzēja gaidīt pagalmā un pils priekštelpās. Abus varoņus tūlīt pazinu un varēju atšķirt tos ne tikai no pārējā bara, bet arī vienu no otra. Homērs bija lielāks un skaistāks nekā Aristotelis, un, par spīti gadiem, viņa gaita bija stingra un acis visdzirkstīgākās, visvērīgākās, kādas jebkad esmu redzējis. Aristotelis bija ļoti salīcis un atbalstījās uz spieķa. Viņa seja bija kalsna, mati taisni un plāni, balss dobja. Drīz ievēroju, ka abi bija pilnīgi sveši pārējiem un nekad tos nebija redzējuši, ne par tiem dzirdējuši, un kāds gars, kura vārdu nenosaukšu, man iečukstēja, ka šie komentatori viņpasaulē vienmēr turoties pēc iespējas attālu no saviem principāliem aiz kauna un vainas apziņas, tāpēc ka tie tik briesmīgi izkropļojuši šo autoru domas pēcnācējiem. Iepazīstināju Homēru ar Didimu un Eistatiju un pierunāju viņu izturēties pret tiem labāk, nekā tie pelnījuši, jo viņš drīz atklāja, ka abiem trūkst prāta spēju, lai tie varētu izprast dzejnieka garu. Bet Aristotelis zaudēja pacietību, kad iepazīstinot pastāstīju viņam par Skotu un Ramu, un viņš vaicāja tiem, vai atlikušais bars esot tikpat lieli muļķi kā viņi.
Tad palūdzu valdnieku izsaukt Dekartu un Gasendi, kurus pierunāju izskaidrot Aristotelim savas filozofiskās sistēmas. Šis lielais grieķu filozofs atklāti atzina savas kļūdas dabas filozofijā, jo viņš daudzus spriedumus bija pamatojis tikai uz minējumiem, kā to spiesti darīt visi cilvēki, un izteicās, ka Gasendi, kas Epikūra mācību izstrādājis mums saprotami, un Dekarts ar savu viesuļu teoriju arī vēlāk tikšot atmesti. To pašu likteni viņš pareģoja pievilkšanas teorijai, kuru tik dedzīgi aizstāv tagadnes zinātnieki. Viņš izteicās, ka visas jaunās dabas filozofijas sistēmas esot tikai jauna mode, kas mainās katrā laikmetā, un pat tie, kas mēģinot sistēmas pierādīt ar matemātikas principiem, gūstot tikai īslaicīgus panākumus, un tās novecojoties, kad pienāk nolemtais laiks.
Pavadīju piecas dienas, sarunādamies ar daudziem citiem pagātnes prātniekiem. Redzēju gandrīz visus pirmos Romas ķeizarus. Izlūdzos valdniekam, lai tas izsauktu Heliogabala[21] pavārus un pavēlētu tiem pagatavot mums pusdienas, bet tie nevarēja mums daudz parādīt savu māku, jo trūka izejvielu. Kāds Agesilaja helots pagatavoja mums spartiešu virumu, bet, to nogaršojis, nevarēju vairs izstrēbt otru karoti.
Abiem džentlmeņiem, kas pavadīja mani uz salas, savu privātu darīšanu dēļ bija uz trim dienām jāaizbrauc, un šo laiku izmantoju, lai sastaptos ar jaunlaiku mirušajiem, kas bija kļuvuši slaveni divos vai trijos pēdējos gadsimtos manā dzimtenē un citās Eiropas zemēs; un, vienmēr būdams senu, slavenu dzimtu cienītājs, lūdzu, lai valdnieks izsauc vienu vai divus dučus karaļu ar viņu priekštečiem no astoņām vai deviņām paaudzēm. Bet man bija jāpiedzīvo bēdīga un negaidīta vilšanās. Es cerēju redzēt lielu virkni dižciltīgu personu ar karaļu kroņiem, bet to vietā vienā dinastijā ieraudzīju divus vijolniekus, trīs veiklus galminiekus un vienu itāliešu prelātu. Otrajā - bārddzini, abatu un divus kardinālus. Es pārāk cienu kronētas galvas, lai vēl ilgāk pakavētos pie tik kutelīga jautājuma. Bet, kas attiecas uz grāfiem,
Vislielāko riebumu manī izraisīja jaunlaiku vēsture. Kad biju stingri pārbaudījis tās personas, kuras pēdējos simt gados bija visslavenākās valdnieku galmos, noskaidroju, ka pasauli visnotaļ maldinājuši pērkami rakstnieki, kas vislielākos varoņdarbus karā piedēvē gļēvuļiem, visgudrākos padomus - muļķiem, patiesīgumu - glaimotājiem, romiešu cildenumu - dzimtenes nodevējiem, dievbijību - ateistiem, tiklību - sodomiešiem un taisnīgumu - nodevējiem. Tik daudzi nevainīgi un krietni cilvēki tikuši notiesāti uz nāvi vai izsūtīšanu tāpēc, ka lieli ministri uzpirkuši tiesnešus un arī partijas rikojušās ļaunprātīgi, tik daudzi nelieši iecelti visaugstākajos amatos, kur ieguvuši uzticību, varu, godu un ienākumus, tik liela līdzdalība galma, valsts, padomju un senātu rīcībās un notikumos bijusi savedējiem, ielasmeitām, starpniekiem, liekēžiem un ākstiem. Cik zemu sāku vērtēt cilvēku gudrību un godīgumu, kad man pareizi atklāja pasaules lielāko notikumu un revolūciju īstos dzinējspēkus un motīvus un to, cik bieži par panākumiem jāpateicas nožēlojamām nejaušībām!
Te es atklāju to cilvēku nekrietnību un nezināšanu, kam ir tieksme rakstīt anekdotes vai slepenus memuārus,40 kas ar indes kausu iedzen kapā tik daudz karaļu, stāsta valdnieka un ministru prezidenta sarunu, kurai nav neviena liecinieka, atklāj sūtņu un valsts sekretāru domas un atver viņu kabinetus, bet nelaimīgā kārtā vienmēr kļūdās. Es tur noskaidroju īstos cēloņus, kādi bijuši daudziem lieliem notikumiem, kas pārsteiguši pasauli; redzēju, kā pērkamas sievietes valda pār aizkulisēm, kā šādas aizkulises ietekmē padomi un padome senātu. Kāds ģenerālis manā klātienē atzinās, ka viņš ieguvis uzvaru tikai savas gļēvulības un sliktās komandēšanas dēļ, kāds admirālis pastāstīja, ka, nebūdams pienācīgi informēts, viņš sakāvis ienaidnieku, kuram bija nolemts nodot floti. Trīs karaļi man svinīgi apliecināja, ka visas savas valdīšanas laikā viņi nekad nav iecēluši valsts amatā kādu vērtīgu cilvēku, un, ja tas noticis, tad tikai kļūdas vai šķietami uzticama ministra nodevības dēļ, un to viņi nedarītu arī, ja tiem būtu vēlreiz jādzīvo, un tie ar lielu pārliecības spēku pierādīja, ka valdnieka troni nevar noturēt bez korupcijas, jo labais, uzticamais, neatlaidīgais raksturs, ko tikumība dod cilvēkam, ir pastāvīgs šķērslis sabiedriskā darbā.