Ziņkāres mudināts, apvaicājos sevišķi sīki par to, kādā veidā tik daudz ļaužu ieguvuši augstus goda titulus un milzīgas bagātības, un aprobežojos savos pētījumos tikai ar ļoti neseno pagātni, nepieskardamies mūslaiku apstākļiem, jo nevēlējos aizvainot pat svešzemniekus; es ceru, ka man nav vajadzības lasītājam pasacīt, ka visu šeit teikto es nebūt neattiecinu uz savu tēviju. Tika izsauktas ļoti daudzas personas un, tikai pavirši tās iztaujājot, atklāj ās tāda negoda aina, ka, domājot par to, kļūstu nopietns. Zvēresta laušana, varmācība, kukuļošana, krāpšana, noziedzīga savedināšana un citas līdzīgas nekrietnības ir vēl mazākie ļaunumi, ko tie minēja. Un, saprātīgi apsverot, viņus sevišķi par to nenosodīju. Bet, kad daži atzinās, ka savu augsto stāvokli un bagātību tie ieguvuši ar sodomiju vai asinsgrēku, daži ar to, ka pārdevuši savu sievu un meitu godu, vēl citi ar to, ka nodevuši dzimteni vai savu valdnieku, daži ar to, ka lietojuši indi, un lielākā daļa ar to, ka ļaunprātīgi izmantojuši tiesu, lai pazudinātu nevainīgus cilvēkus, tad es ceru, ka man piedos, ja šie atklājumi mani pamudināja mazliet apvaldīt tās dziļās cieņas jūtas, ko es pēc savas dabas tiecos izrādīt augstām personām, pret kurām mums, zemāk stāvošajiem, jāizturas ar vislielāko godbijību, kāda pienākas viņu dižajam cildenumam.
Biju bieži lasījis par lieliem pakalpojumiem, kas izdarīti valdniekiem un valstīm, un vēlējos redzēt personas, kuras tos bija veikušas. Kad apvaicājos, man paskaidroja, ka viņu vārdi nav atrodami nevienā sarakstā, atskaitot dažus, kurus vēsture parādījusi kā viszemiskākos neliešus un nodevējus. Bet par pārējiem es nekad neko nebiju dzirdējis. Viņi visi parādījās bēdīgā izskatā un gaužām vienkāršos tērpos, un vairāki no tiem man teica, ka esot nomiruši trūkumā un nežēlastībā, pārējie uz ešafota vai karātavās.
Viņu vidū bija kāds vīrs, kura liktenis man šķita diezgan neparasts. Viņam blakus stāvēja astoņpadsmit gadu vecs jauneklis. Šis vīrs man pastāstīja, ka vairākus gadus bijis kuģa komandieris un j ūras kaujā pie Akcijas viņam palaimējies izlauzties cauri ienaidnieka kaujas līnijai, nogremdēt trīs lielākos kuģus un sagūstīt ceturto kuģi, un šie viņa panākumi bijuši vienīgais iemesls Antonija bēgšanai un pēc tam iegūtajai uzvarai, un ka jauneklis, kas stāvēja tam blakus, viņa vienīgais dēls, ticis kaujā nogalināts. Viņš piebilda, ka, apzinādamies savus nopelnus, ieradies pēc kara Romā Augusta galmā un lūdzis pārcelt viņu uz lielāka kuģa, kura komandieris bija kritis, bet, viņa lūgumu neievērojot, par komandieri ticis iecelts kāds zēns, kas nekad nebija redzējis jūru, brīvlaistās dēls, kura bijusi kalpone kādai ķeizara mīļākai. Kad kapteinis atgriezies uz sava kuģa, viņu apvainojuši par pienākumu neizpildīšanu un kuģis ticis nodots viceadmirāļa Publikolas iemīļotam pāžam, pēc tam viņš aizbraucis uz nabadzīgu zemnieku māju tālu no Romas un tur nobeidzis savu dzīvi. Man tā gribējās pārbaudīt šā stāsta patiesīgumu, ka lūdzu izsaukt Agripu, kas šajā kaujā bija admirālis. Viņš parādīj ās un apstiprināja visu stāstīto, tikai vēl vairāk cildināja kapteini, kas savā kautrībā bija samazinājis un noklusējis lielāko daļu savu nopelnu.
Biju pārsteigts, cik ātri un cik stipri pagrimums bija pārņēmis šo impēriju, un tas noticis pārmērīgās greznības dēļ, kas valstī pēdēj ā laikā bija ieviesusies; tāpēc mazāk izbrīnījos par līdzīgiem notikumiem citās zemēs, kur daždažādi netikumi bija valdījuši daudz ilgāk un kur visa slava un viss laupījums pieder galvenajam virspavēlniekam, kam varbūt vismazāk tiesību kā uz vienu, tā uz otru.
Ikviena izsauktā persona bija saglabājusi tieši tādu izskatu, kāds tai bija šai pasaulē, tāpēc man uzmācās grūtsirdīgas domas, redzot, cik ļoti cilvēku dzimums bija deģenerējies pēdējā gadsimtā, kā sifiliss ar visām savām sekām un dažādiem izpausmes veidiem bija izmainījis angļu sejas vaibstus, samazinājis augumu, novājinājis nervus, atslābinājis dzīslas un muskuļus, radījis sejas bālumu un padarījis miesu gļēvu un nevarīgu. Nonācu tiktāl, ka lūdzu izsaukt dažus veclaiku angļu brīvzemniekus, kas kādreiz bija slaveni ar sava dzīves veida, ēdiena un apģērba vienkāršību, ar taisnīgumu tirdzniecības darījumos, īstu brīvības garu, drosmi un tēvijas mīlestību. Salīdzinājis dzīvos ar mirušajiem, nevarēju palikt aukstasinīgs, kad redzēju, ka šos tīros tautas tikumus par naudas gabalu iztirgo mazbērni, kas, pārdodami savas balsis vēlēšanu laikā, ieguvuši visus galmam piemītošos netikumus un samaitātību.
Autors atgriežas Maldonādā, tad aizbrauc kuģī uz Lagnegas karalisti. Autors tiek apcietināts un aizsūtīts uz karaļa pili. Kā viņu tur pieņem. Karaļu lielā lēnprātība pret saviem pavalstniekiem.
Atvadījies no viņa augstības Glabdabdribas valdnieka, es ar abiem saviem pavadoņiem atgriezos Maldonādā, kur pēc divu nedēļu gaidīšanas kāds kuģis gatavojās doties uz Lagnegu. Abi džentlmeņi un vēl daži citi bija tik laipni, ka apgādāja man pārtiku un uzsēdināja uz šā kuģa. Ceļojums ilga mēnesi. Pārdzīvojām vienu spēcīgu vētru un bijām spiesti ieturēt kursu uz rietumiem, lai nokļūtu pasātu vējā, kas šeit pūš sešdesmit jūras jūdžu platā joslā. 1708.[24] gada 21. aprīlī iebraucām Kljumegnigas upē, kuras grīvā ir jūras osta Lagnegas dienvidaustrumu malā. Izmetām enkuru vienas jūdzes attālumā no pilsētas un ar signālu pieprasījām loci. Pēc nepilnas pusstundas divi loči ieradās uz mūsu kuģa, un tie caur sēkļiem un klintīm, kas braucienu padara ļoti bīstamu, mūs izveda lielā baseinā, kur kabeļtauvas attālumā no pilsētas mūra varēja mierīgi novietoties vesela flote.