starpniecību atbildēju uz daudziem jautājumiem, kurus viņa majestāte paguva man uzdot vairāk nekā vienas stundas laikā. Es runāju balnibarbiešu valodā, un mans tulks vārdu saturu pārtulkoja lagnegiešu valodā.
Karalim mana sabiedrība ļoti patika, un viņš pavēlēja savam blifmarklabam vai virskambarkungam ierādīt man un manam tulkam dzīvojamās telpas galmā, piešķirot līdzekļus manai ikdienas iztikai un lielu maku ar zeltu maniem vispārīgajiem izdevumiem.
Šai zemē paliku trīs mēnešus, paklausīdams viņa majestātei, kam labpatikās man izrādīt savu laipnību un izteikt itin godpilnus piedāvājumus. Taču likās, ka piesardzības un taisnības dēļ man vajadzētu pavadīt savas atlikušās dienas pie sievas un bērniem.
Lagnegiešu cildināšana. Sīks straldbragu apraksts un daudzas autora sarunas ar dažām ievērojamām personām par viņu dzīvi.
Lagnegieši ir pieklājīgi un augstsirdīgi, un, kaut arī viņiem piemīt zināms lepnums, kas raksturīgs visām austrumu tautām, pret svešiniekiem viņi ir laipni, sevišķi pret tādiem, kurus var redzēt galmā. Man radās daudz paziņu, īpaši starp labāko aprindu ļaudīm, un, tā kā mani vienmēr pavadīja tulks, tad mūsu sarunas nebija nepatīkamas.
Reiz smalkā sabiedrībā kāda dižciltīga persona man vaicāja, vai es esot redzējis kādu no viņu straldbragiem jeb nemirstīgajiem. Atbildēju, ka neesmu redzējis, un lūdzu viņu paskaidrot, ko nozīmē šāds mirstīgai būtnei piedēvēts vārds. Viņš man pastāstīja, ka dažreiz, lai gan ļoti reti, kādā ģimenē piedzimstot bērns ar sarkanu, apaļu plankumu pierē tieši virs kreisās uzacs, un tā esot neapšaubāma zīme, ka šis bērns nekad nemiršot. Plankums pēc viņa attēlojuma esot sudraba trīspensu lielumā, bet laika gaitā kļūstot lielāks un mainot krāsu; divpadsmit gadu vecumā plankums esot zaļš, tāds paliekot līdz divdesmit pieciem gadiem, pēc tam topot tumši zils, bet četrdesmit piecu gadu vecumā melns kā ogle un tik liels kā angļu šiliņš un tad vairs nemainoties. Viņš teica, ka tādas būtnes piedzimstot tik reti, ka abu dzimumu straldbragu visā karaļvalstī nebūšot vairāk par tūkstoš vienu simtu; apmēram piecdesmit no tiem, pēc viņa aprēķina, dzīvojot galvaspilsētā, un starp tiem esot kāda meitenīte, kas piedzimusi pirms trim gadiem. Šādi bērni dzimstot nevis noteiktās ģimenēs, bet gan kā pagadoties, un straldbragu bērni esot mirstīgi, tāpat kā visi pārējie cilvēki.
Vaļsirdīgi atzīšos, ka, dzirdot šo stāstu, sajutu neizsakāmu prieku, un, tā kā stāstītājs saprata balnibarbiešu valodu, kuru runāju ļoti labi, nevarēju atturēties no varbūt pārāk dedzīgām prieka izpausmēm. Izsaucos sajūsmā: «Laimīgā tauta, kurā katram bērnam ir vismaz cerība būt nemirstīgam! Laimīgie ļaudis, kuriem ir tik daudz senlaiku tikumības dzīvu paraugu un skolotāju, kas tiem var mācīt visu agrāko gadsimtu gudrību. Bet vislaimīgākie ir šie nesalīdzināmi lieliskie straldbragi, kas piedzimuši atbrīvoti no cilvēku dzimumam lemtās mūžīgās nelaimes, un tāpēc viņu prāts ir brīvs un neapēnots, bez tā smaguma un grūtsirdības, ko rada pastāvīgās bailes no nāves.» Izteicu savu izbrīnu par to, ka neesmu redzējis nevienu no šīm izcilajām personām galmā, jo melnais plankums pierē būtu tik redzams, ka es nekādi nevarētu to nepamanīt, un ir neiespējami, ka viņa majestāte, tik saprātīgs valdnieks, nebūtu nodrošinājis sev labu skaitu tik gudru un spēj īgu padomdevēju. Bet varbūt šo cienījamo un gudro cilvēku tikumība bija pārāk stingra galma samaitātajai un vaļīgajai uzvedībai; un pieredze mums bieži rāda, ka jauni cilvēki ir pārāk ietiepīgi un vieglprātīgi, lai pakļautos vecāku ļaužu saprātīgajiem norādījumiem. Bet, tā kā valdniekam labpatikās atļaut man apciemot viņa karalisko personu, es nolēmu, līdzko radīsies izdevība, ar sava tulka starpniecību izteikt viņam brīvi un plaši savas domas par šo jautājumu un, vai nu viņš manu padomu pieņemtu, vai nepieņemtu, nolēmu ar lielu pateicību apmesties šai valstī, kā viņa majestāte man tik bieži bija piedāvājis, un pavadīt savu dzīvi sarunās ar šīm augstākajām būtnēm - straldbragiem, ja tie būtu tik laipni mani pieņemt.
Džentlmenis, kam es norunāju šos vārdus, jo (kā jau pieminēju) viņš saprata balnibarbiešu valodu, atbildēja man ar smaidu, kādu izraisa nožēla par nejēgām, ka viņš būšot laimīgs par jebkuru iespēju paturēt mani savā zemē un lūdza manu atļauju pastāstīt pārējiem to, ko biju teicis. Viņš to darīja, un kādu laiku viņi sarunāj ās savā valodā, no kuras nesapratu nevienu zilbi un nevarēju arī novērot no viņu sejas izteiksmes, kādu iespaidu uz viņiem bija atstājuši mani vārdi. Pēc īsa klusuma brīža tā pati persona man paskaidroja, ka viņa draugi un manējie (tā viņam šķita piemērota izteiksmes forma) esot ļoti iepriecināti par saprātīgajām piezīmēm, kuras es izteicis par nemirstīgo dzīves lielo laimi un priekšrocībām, un ka viņi ļoti vēloties zināt, kādu dzīves veidu es pats izvēlētos, ja man liktenis būtu lēmis piedzimt par straldbragu.
Atbildēju, ka man viegli daiļrunīgi izteikties par tik plašu un patīkamu (sevišķi man) jautājumu, jo biju bieži sevi iepriecinājis ar sapņu ainām par to, ko es darītu, ja būtu karalis vai ģenerālis, vai liels augstmanis, un, kas attiecas uz nemirstību, tad biju izdomājis veselu sistēmu, ar ko nodarboties un kā pavadītu laiku, ja būtu pārliecināts, ka man jādzīvo mūžīgi. Ja man labvēlīgs liktenis būtu lēmis nākt pasaulē kā straldbragam, tad, tiklīdz aptvertu savu laimi, saprazdams atšķirību starp dzīvību un nāvi, vispirms censtos ar visādām viltībām un paņēmieniem iegūt sev bagātības: tās sarausdams ar taupību un mērenību, es varētu pamatoti cerēt, ka divsimt gados kļūšu bagātākais cilvēks karalistē. Otrkārt, no agras jaunības es nodotos mākslām un zinātnēm un pēc kāda laika pārspētu visus ar savām zināšanām. Es uzmanīgi pierakstītu jebkuru sabiedrisku notikumu un bezpartejiski novērtētu vairāku paaudžu valdnieku un lielu valstsvīru raksturus un visur piemetinātu savus novērojumus. Es sīki aprakstītu parašu, valodas, modes tērpu, ēdienu un izpriecu maiņas un ar to visu kļūtu zināšanu un gudrības dzīva krātuve un neapšaubāmi visas tautas orākuls.