Pēc sešdesmit gadiem es vairs neapprecētos, bet dzīvotu viesmīlīgi, tomēr ievērodams taupību. Es mēģinātu veidot un vadīt daudzsološu jaunekļu prātus, pārliecinādams viņus pats no savas pieredzes, atmiņas un novērojumiem ar neskaitāmiem piemēriem par tikumības derīgumu sabiedriskā un personiskā dzīvē. Bet manis izvēlētie un pastāvīgie draugi būtu no manas nemirstīgās brālības, no kuriem es izraudzītos kādus divpadsmit, sākot ar vissenākajiem līdz maniem laika biedriem. Ja dažiem no draugiem trūktu mantas, es viņiem piešķirtu ērtas mītnes manas muižas apkaimē un dažus no tiem vienmēr aicinātu pie sava galda, pievienojot tiem tikai nedaudzus no vērtīgākajiem mirstīgajiem, un laika ritumā norūdītos tā, lai spētu tos zaudēt gandrīz bez jebkādas nožēlas, un raudzītos uz jūsu pēcnācējiem kā cilvēks, kas mēdz priecāties par neļķu un tulpju gadskārtējo maiņu savā dārzā, nenožēlodams tās, kas novītušas un zaudētas pagājušajā gadā.
Šie straldbragi un es viens otram pastāstītu savus novērojumus un atmiņas gadu gaitā, atzīmējot pakāpenisko veidu, kādā izvirtība iezogas pasaulē, un pretotos tai ik uz soļa, nemitīgi brīdinot un mācot cilvēci, un tā līdz ar mūsu pašu parauga stipro ietekmi iespējami novērstu cilvēka dabas nemitīgo deģenerāciju, par ko tik pamatoti jāsūdzas visos laikmetos.
Tam pievienotos prieks redzēt visādu valstu un impēriju daždažādās revolūcijas, pārmaiņas augstākajos un zemākajos sabiedrības slāņos, senu pilsētu sabrukumu un nezināmu ciematu pārvēršanos karaļu rezidencēs, slavenu upju apsīkšanu seklos strautos, vērot okeānu, kas atstāj vienu krastu sausu un pārplūdina otru, jaunu, nepazītu zemju atklāšanu, vissmalkāko tautu iestigšanu barbarismā un visbarbariskāko ļaužu civilizēšanos. Tad es piedzīvotu tādus atklājumus kā perpetuum mobile, universālo ārstniecības līdzekli un redzētu vēl daudzus citus lielus, līdz iespējamai pilnībai izveidotus izgudrojumus.
Kādi brīnišķīgi atklājumi mums būtu astronomijā, kad mēs piedzīvotu, ka apstiprinās mūsu pašu paredzējumi, novērotu komētu parādīšanos un atgriešanos, saules, mēness un zvaigžņu kustību maiņu!
Es runāju vēl par daudzām citām tēmām, ko dabiskās ilgas pēc nebeidzamas dzīves un laimes šai saulē viegli manī rosināja. Kad biju beidzis un manas runas saturs pārtulkots, tāpat iepriekšējās, pārējiem klātesošiem, tie labu laiku sarunājās vietējā valodā un brīžiem pasmējās par mani. Beidzot tas pats džentlmenis, kas bija mans tulks, teica, ka pārējie vēloties, lai viņš izlabojot dažas manas kļūdas, kurās es iestidzis cilvēkiem piemītošās vientiesības dēļ un tāpēc neesot par tām visai atbildīgs. Šie straldbragi dzimstot tikai viņu zemē, jo tādu cilvēku neesot ne Balnibarbijā, ne Japānā, kur viņam bijis gods būt savas majestātes sūtnim, un viņš redzējis, ka arī šo zemju iedzīvotāji negribējuši ticēt, ka tas būtu iespējams, un arī mans izbrīns, kad viņš pirmoreiz pieminējis straldbragus, skaidri liecinot, ka man tā bijusi pilnīgi jauna un gandrīz neticama parādība. Abās iepriekš minētajās karalistēs, kurās uzturēdamies viņš daudz sarunājies ar iedzīvotājiem, varējis novērot, ka visu cilvēku ilgu un vēlmju mērķis ir - ilgs mūžs. Katrs, kam viena kāja ir jau kapā, cenšas otru kāju atraut atpakaļ, cik stingri varēdams. Visvecākie ļaudis cer vēl nodzīvot kādu dienu ilgāk un uzskata nāvi par lielāko ļaunumu, no kura daba liek tiem vairīties. Tikai Lagnegas salā tieksme dzīvot nav tik stipra, redzot pastāvīgi straldbragus kā paraugus savu acu priekšā.
Manis izdomātais dzīves veids esot neprātīgs un nepareizs, jo tā priekšnosacījums esot neiznīcīga jaunība, veselība un spēks, uz ko neviens saprātīgs cilvēks nevar cerēt, pat ja viņa vēlmes ir neparastas. Jautājums tāpēc nav, vai cilvēks vēlētos vienmēr būt jaunības ziedonī, bagāts un vesels, bet vai tas pavadītu nebeidzamu dzīvi ar visām parastajām klizmām, kuras atnes vecums; lai gan tikai nedaudz cilvēku atzītos, ka vēlētos būt nemirstīgi tik smagos apstākļos, tomēr abās minētajās Balnibarbijas un Japānas karaļvalstīs viņš novērojis, ka ikviens cilvēks grib nāvi atlikt uz citu laiku, pat ja tā ierodas ļoti vēlu, un viņš reti dzirdējis, ka kāds cilvēks būtu nomiris labprāt, atskaitot gadījumus, kad uz to pamudina ārkārtīgas bēdas vai mocības. Un viņš vaicāja man, vai manis apceļotajās zemēs es neesot novērojis tādu pašu vispārēju parādību.
Pēc šā ievada viņš man sīki pastāstīja par vietējiem straldbragiem. Viņš teica, ka līdz trīsdesmit gadu vecumam tie parasti izturoties tāpat kā citi mirstīgie, bet vēlāk mazpamazām kļūstot grūtsirdīgi un nomākti, un šādas noskaņas padziļinoties, līdz tie sasniedzot astoņdesmit gadu vecumu. Par to viņi paši tam atzinušies, jo tikai divi vai trīs šādas sugas pārstāvji piedzimstot vienā gadsimtā, un to esot pārāk maz, lai varētu pēc novērojumiem taisīt vispārīgus secinājumus. Astoņdesmit gadu vecumā, ko šai zemē uzskata par visgarākā mūža skaitli, tiem piemītot ne tikai visu vecu cilvēku parastās dīvainības un slimības, bet arī vēl daudzas citas, kuras radot briesmīgā izredze dzīvot mūžīgi. Viņi esot ne tikai ietiepīgi, īgni, iekārīgi, drūmi, iedomīgi, pļāpīgi, bet arī nespējīgi just draudzību, visas dabiskās jūtas viņos mirušas un nesniedzas tālāk par viņu mazbērniem. Skaudība un nevarīgas iekāres ir viņu galvenās kaislības. Bet viņu skaudība vēršas galvenokārt pret jaunās paaudzes netikumiem un vecākās paaudzes nāvi. Domādami par pirmajiem, straldbragi saprot, ka viņiem nav iespējas priecāties, un, redzēdami bēres, tie vaimanā un žēlojas, ka citi aizgājuši miera ostā, kurā pašiem iekļūt nav nekādu cerību. Viņi atceras tikai to, ko mācījušies un novērojuši savā jaunībā un pusmūžā, un pat to diezgan nepilnīgi; bet, kas attiecas uz kāda notikuma patiesīgumu vai sīkākiem apstākļiem, tad drošāk ir paļauties uz tautas nostāstiem nekā uz viņu vislabāko atmiņu. Mazāk nelaimīgi no viņiem ir tie, kas vecumā kļuvuši plānprātīgi un pilnīgi zaudējuši atmiņu; tie gūst lielāku līdzjūtību un atbalstu, jo tiem trūkst daudzu ļaunu īpašību, kādas pārpilnām piemīt pārējiem.