Ja straldbragam gadās apprecēt sievieti no savas sugas, tad laulības tiek šķirtas saskaņā ar karaļvalsts gudriem likumiem, tiklīdz jaunākais no abiem sasniedz astoņdesmit gadu vecumu, jo likumdevēji domā, ka saprātīga žēlsirdība prasa, lai tiem, kas bez savas vainas nosodīti uz mūžīgu dzīvi šai pasaulē, nedivkāršotu viņu nelaimi ar tādu nastu, kāda ir sieva.
Tiklīdz straldbragi sasnieguši astoņdesmit gadu vecumu, likums tos uzskata par mirušiem, viņu mantinieki tūlīt iegūst viņu īpašumus un tikai neliela summa tiek atstāta viņu uzturam, bet nabadzīgos uztur sabiedrība. Šādā vecumā tie skaitās darba nespējīgi un nevar būt nekādā atbildīgā un ienesīgā amatā; tie nedrīkst ne pirkt, ne nomāt zemi, tie nevar būt liecinieki nevienā tiesas prāvā, ne civilā, ne kriminālā, un nevar pat tiesāties par zemes īpašumu robežām.
Deviņdesmit gadu vecumā tiem izkrīt zobi un mati, tad tiem zūd arī garša, viņi ēd un dzer visu, kas pagadās, bez baudas un ēstgribas. Viņu slimības turpinās nepaasinādamās un neatslābdamas. Sarunās viņi aizmirst lietu nosaukumus un personu vārdus, pat savu tuvāko draugu un radu vārdus. Tā paša iemesla dēļ tie nekad nevar izklaidēties, lasot grāmatas, jo viņu sliktā atmiņa neļauj tiem teikuma beigās atcerēties teikuma sākumu, un šā trūkuma dēļ tie zaudējuši vienīgo izpriecu, kāda tiem citos apstākļos būtu bijusi iespējama. Tā kā vietējā valoda pastāvīgi pārveidojas, tad vienā gadsimtā dzimušie straldbragi nesaprot citos gadsimtos dzimušos; viņi arī nav spēj īgi pēc divsimt gadiem sarunāties (vairāk par dažiem vispārējiem vārdiem) ar saviem mirstīgajiem kaimiņiem; un tāpēc viņiem ir neapskaužamais liktenis dzīvot savā tēvzemē kā svešiniekiem.
Cik atceros, tad šāds bija viņa paskaidrojums par straldbragiem. Vēlāk es redzēju piecus vai sešus dažāda vecuma straldbragus, no kuriem jaunākajam nebija vairāk kā divsimt gadu, un tos man atveda vairākas reizes kāds no maniem draugiem, un, lai gan viņiem bija stāstīts, ka esmu liels ceļotājs, kas redzējis visu pasauli, tiem nebija ne mazākās intereses uzdot man kādu jautājumu. Viņi tikai lūdza no manis slamskudesku jeb piemiņas dāvanu. Tas ir pieklājīgs ubagošanas veids, lai apietu likumu, kas ubagošanu stingri aizliedz, jo straldbragus uztur sabiedrība, kaut gan ar ļoti skopiem līdzekļiem.
Visi cilvēki viņus nicina un ienīst. Ja kāds no tiem piedzimst, tad viņa piedzimšanu uzskata par ļaunu zīmi un tā tiek sīki aprakstīta, lai varētu nosacīt viņa gadus pēc ierakstiem, kas gan nesniedzas tālāk par pēdējjem tūkstoš gadiem vai arī laika ritumā un pilsoņu karos gājuši bojā. Bet parastais paņēmiens, kā noskaidrot, cik viņi veci, ir vaicāt tiem, kādus karaļus vai lielus vīrus tie atceras, un tad jāieskatās vēsturē, jo pēdējais valdnieks, ko tie atceras, parasti sācis savu valdīšanu, iekams tie sasnieguši astoņdesmito dzīvības gadu.
Viņus skatīt bija vispretīgākais pārdzīvojums manā mūžā; sievietes bija vēl briesmīgākas nekā vīrieši. Viņām piemita ne tikai liela vecuma parastais kroplīgums, bet arī kāds sevišķs baigums, kas pieaug līdz ar gadiem un ko nevar pat aprakstīt. Pusducī sieviešu es drīz vien atšķīru vecāko, lai gan starpība bija tikai simt vai divsimt gadu.
Lasītājs man labprāt ticēs, ka no visa dzirdētā un redzētā mana dedzīgā tieksme pēc mūžīgas dzīves tika stipri apslāpēta. Ļoti nokaunējos par savām jaukajām sapņu ainām un nodomāju, ka neviens tirāns nevarētu izgudrot tādu nāvi, kuru es nepieņemtu ar prieku, bēgdams no šādas dzīves. Karalim bija pastāstīts viss, kas notika starp mani un maniem draugiem šai sakarībā, un viņš laipni par mani pazobojās, izteikdams vēlēšanos, lai es aizsūtītu dažus straldbragus uz savu dzimteni un tādēj ādi apbruņotu savu tautu pret nāves bailēm, bet izrādījās, ka to aizliedz karalistes pamatlikumi, citādi labprāt būtu uzņēmies viņu pārvešanas grūtības un izdevumus.
Nevarēju nepiekrist, ka šīs karalistes likumi par straldbragiem bija visai pamatoti un arī citās zemēs līdzīgos apstākļos būtu nepieciešams izdot šādus likumus. Tā kā mantkārība ir vecuma pastāvīgs pavadonis, šie nemirstīgie ar laiku kļūtu par visas tautas mantas īpašniekiem un sagrābtu civilo varu, bet viņu nespējības dēļ beigās iestātos visas sabiedriskās dzīves sabrukums.
Autors atstāj Lagnegu un aizbrauc uz Japānu. No turienes viņš holandiešu kuģī atgriežas Amsterdamā un no Amsterdamas Anglijā.
Domāju, ka šis stāstījums par straldbragiem varētu lasītāju ieinteresēt, jo tas ir mazliet neparasts; vismaz neatceros, ka būtu lasījis kaut ko līdzīgu ceļojumu grāmatās, kas nokļuvušas manās rokās; un, ja esmu kļūdījies, tad sev par attaisnojumu varu sacīt, ka ceļotāji, kas attēlo vienu un to pašu zemi, bieži neviļus pakavējas pie tām pašām īpatnībām, bet nepelna apvainojumu, ka tie kaut ko aizguvuši vai norakstījuši no autoriem, kas rakstījuši agrāk nekā viņi.