To gūt, kas spēlē pazaudēts, Trauc bariem sievietes šai vietā - Lapzemes raganas tā brēc, Kad brāž pār viļņiem, sēžot sietā.
Pat Venera pie jūras nāk - Redz dzejnieki. Ko viņa meklē? Vai mīlas dieviete šī māk Rast koraļļus un pērles seklē?
- Ir jūrai devums bagātāks Kā zemei! - teica vecmāmiņa. To mazdēls tagad saprast sāks, Bij Dienvidjūra prātā viņai.
Un direktori saka mums:
- Jel skatiet, džentlmeņi, skatiet, Tīrs zelts būs jūsu ieguvums, No jūras smiltīm jūs to kratiet!
Jums palīdzēsim mēs ik brīd Un atbalstīsim jūsu zodus! - Diemžēl, bet viss nav zelts, kas spīd, Un tūkstoši tā nogrimt dodas.
Jā, patrioti, dzelmē jūs Sev rokas mazgājat bez viltus, Kā Paktolai tad tiešām kļūs Par zeltu mums šīs jūras smiltis.
Tik šiliņu tur iemetiet, Būs sudrabs cēlu spozmi guvis, Šis ūdens brīnumdaris šķiet: Par gineju ir šiliņš kļuvis!
Bet vērtība tai nepieaugs Pat ne par grasi - tirgū skati! Pat lēcā vērojot to, draugs, Būs gineja vienmēr tā pati.
Tu Dienvidjūrā iesvied to, Caur akciju to pētī klusi, Caur tūkstoš brillēm aplūko, Bet gineja nav pieaugusi.
Kāds muļķis strautā lūkojas Un pēkšņi salecas ar joni: Šķiet zvaigžņu spulgi ginejas, Un sintija tam liekas krona.
Viņš ilgāk nedomādams skrien Un straumē iebrāžas līdz kaklam. Tad ķepurojas, ārā lien, Ar dūņām un ar dubļiem apklāts.
Ja ūdenī tu maizi grūd, Pēc dažām dienām vēl to rastu, Bet okeānā zelts tavs zūd,
Grimst dziļi, lai to neatrastu.
Ir dzelme, kurā iegāžas Daudz tūkstošu, kas akli traucas, Īss vārds, bet dziļš kā pekle tas - Par Biržas Aleju tā saucas.
Nāk paisums - bēgums deviņkārt, Bet tas, kas nav vēl dzelmē grimis, Bez loča tomēr neatskārst, Kad paisums nāk un kad tas rimis.
Peld akcionāri tūkstošiem Un grūstās, velk viens otru lejā. Ja laivas sadragātas tiem - Rod tie sev galu zelta zvejā.
Te dziļumā tos jūra rauj, Un te līdz debesīm tos šūpo. Tos grūž un spiež, un kopā kļauj, Un prāti viņiem reibst kā žūpām.
Bet Geravejas kraujās sēd Un, laivām grimstot, nejūt bailes Tie mežoņi, kas dzīvos ēd Un slīkoņus steidz izģērbt kailus.
Bet tie ir meli, teiksiet jūs - Ļauns torijs tos ir sadomājis, Jo direktoriem balvas būs Un holandiešiem miljons krājies.
Ja blēži lordam tīklu auž, Tad vinnēt derības tam sokas, Kas varbūt visu nenojauš, Bet tomēr pasniedz blēžiem rokas.
Mēdz daži gaisa pilis celt, Bet direktori ceļ tās jūrā. Redz vientiesīgie: mirgo zelts, Jo prāts nav viņiem iedots pūrā.
Var kuģinieki parādīt - Tā Kentas ļaudis dažreiz stāsta - Godvina pilis dzelmē spīd, Ar jumtiem, torņiem lejup gāztas.
Lai viltnieki jums neuzkrīt, Kad pārāk tuvu krastam iesiet. Jo briesmoņi šie dzelmē mīt Un sagrābs jūs, pirms projām skriesiet.
Kā Nīlas suņi sargieties, Ikviens lai kļūtu nenotverams! Kad krokodilis nogulies, Tad bēdziet, ja to redzat dzeram.
Sev burvja spēku Antejs smeļ, Pie zemes krītot, klāt to spiezdams, Bet Alkids viņu augšup ceļ, Uz elli aiztriec, gaisā sviezdams.
Jo direktorus jūrā sviež,
Tur atgūst spēku tie un sparu, Bet gaisā vājumu tie viež Un, ja tos pakar, - izlaiž garu.
Jūs, direktori, pamācīt No savas pieredzes es spētu: Jums tāda likteņzvaigzne spīd, Ka noslīkt mūžam nevarētu.
Tik pārāk neizpletieties Un tālu neejiet no krasta, Jo varbūt jūra atkāpsies, Un tad jūs sausumā mēs rastu.
Jums tuklums bojā eja kļūs, Jau jūsu ienaidnieki gaida - Kā vecu kuģi sašķels jūs, Lai krastā nepaliek ne skaida.
Ja valzivs tā pēc paisuma Guļ palikusi krastā sausā, Vairs ļaudis nejūt baisuma, Tās miesu cērt un taukus kausē.
Vai rietumvētra aizslaucīs No mums šo siseņpostu sūro, Šo direktoru mēri dzīs No Dienvidjūras Sarkanjūrā?
Tu, dabas spēku valdītāj, Cel nabagos un lepnos gremdē, Liec, lai reiz jūrā vētra stāj, Un pūļa trakošanu remdē.
Jo apsēdušas ir kā posts Šīs cūkas rijīgās mums salu, Lai velni atstāj apsēstos Un ūdenī sev meklē galu.
Kas lai mums zaudējumu dzēš? Par vēlu atziņa nāks sūra, Ka solījumi bija vējš Un burbulis liels - Dienvidjūra.
Dienvidjūras balade
jeb Jautras piezīmes par Biržas Alejas burbuļiem jaunā meldijā ar nosaukumu «Lielais eleksīrs» jeb «Atrastais gudrības akmens»
Stāv Londonā kāds slavens stabs,
Tam Aleja ir blakus,
Tur pūlis trauc, kas apmāts taps
Ar naudas alku traku.
Vai skumjš vai priecīgs, zems vai augsts
Ikviens lūdz laimes balvas.
Ja smaida tā - smaids sejās plaukst,
Ja viebjas - nolīkst galvas.
Daudz ordeņu šeit tērpus sedz Un lordi staigā cēli. Te pērk un pārdod, dzird un redz Un pļāpā jūdu dēli.
Bet galminiekiem gudrāks prāts Kā tiem, kas laimi gaida; Tie skaidri zin: top maldināts Dažs labs, kas cerot smaida.
Un dižas lēdijas liek stāt Šeit karietēm ik dienas, Nāk dārgakmeņus ieķīlāt, Līdz nepaliek neviena. No Dņūrilēnas netikles Uz biržu ratos dodas Prom nopelnīto naudu mest, Ko ieguva bez goda.
Var lielām galvām ilgs būt mūžs, Jo nedzer tās un domā. Bet muļķu galvās vēji pūš, Tās dzer un neapdomā. Daudz blēžu it kā suņu bars Lēkt Dienvidjūrā steidzas, Tiem zelta vardes meklēt spars - Vienalga, kā viss beidzas.
Par alķīmiķiem stāstīts tiek: Spēj pārvērst vara traukus Un svina mucas zeltā tie, Dot metālu tik jauku! Ir tagad atļauts Alej ā Nest lietas mazas, lielas, Jo Dienvidjūrā no nekā Spēj radīt visas vielas.
Ko varam gūt mēs Indijā Vai tirgojot ar valstīm? Mums likumi ir kārtībā, Mūs bagātība balstīs. No Dienvidjūras kuģi brauc Ar zelta kravām koši - Tie mākoņos tās paslēpt trauc, Lai noglabātu droši.
Ak, britu zeme svētītā Zeļ laimē kā neviena. Tik bagāta un liela tā, Kopš burbuļi ir cienā. Ir vējagrābšļiem lepns gars, Par miljoniem tie domā. Un traucas ielasmeitu bars Uz biržu jautrā omā.