Tik nedaudziem prāts novēršas No Dienvidjūras ēsmas, Bet jauniem muļķiem cerības Pa galvu pūš kā vēsmas. Kliedz tagad nelgas - liels un mazs - Kliedz vecais, kas ir snaudis: Mēs bagāti! Bet pabrīnās Par viņiem gudri ļaudis.
Un ļaužu baru, kas nesen Vēl cieta postu grūtu, Nu biržas spēle augšup dzen, Lai tie mums kungi būtu.
Drīz Dienvidjūras Bābelei Būs gals. Irs spēle smalkā! Lai niknie zaudētāji skrej Tad ūdenī vai valgā!
Piecsimti miljoni - tik daudz Par akcijām dot jaudā. Kur segums tām, lai vaicāt ļauts: Vai zemē, mantā, naudā? Lai mūsu tirdzniecība drūp, Mums sapņos pieder viss kas! Un bagātība, kas mums rūp, Ir tikai papīrdriskas!
Briesmīga sazverestiba, ko atklajis Arlekins, Ročesteras bīskapa franču suns
Viga un torija dialogs
Es vigam jautāju, vai šis
To zin, kas dumpi atklājis.
Viņš teica: suns tas esot bijis,
Kas ministram to pavēstījis.
Es sacīju, ka suņi vien
Man visi spiegi šķiet arvien
Un tam, kas nodod draugu savu,
Var piedēvēt šā vārda slavu.
Ka Porters, Prendergasts un Ots -
Ikviens šā suņa apvainots -
Vēl daudzus nodevis šis tips.
Vigs. Bet, ser, tie teic, ka suns ir klibs.
Torijs. Šāds iebildums man spēcīgs šķiet.
Klibs liecinieks! Nu - turpiniet,
Šim klibam sunim esot palīgs.
Vigs. Ser, redzu pārpratums te galīgs,
Īsts suns šoreiz ir centies tā,
Kas kauc un rej, bet nerunā.
Torijs. Kurš suns gan bijis ir tik grīns?
Vai plušķis Plankets, krancis Skīns,
Vai suga angļu tam vai īru,
Vai skaitās netīra vai tīra?
Vai kuce Mēsena ir tā,
No visiem tagad pamestā?
Gan katrs ievērot to spēja:
Bij troksnis viens - tie visi rēja.
Tiem maksā labi, sajūt suns,
Ka putras katls verd uz guns.
Un ļaudis sacīt mēdz bez zaima:
Ir katram sunim suņa laime.
Suns Volpols alus kausu dzer,
Tam sivēni un suņi der.
Bet, kopš ko gribējis, viņš guvis,
Šķiet, ka tam nelabi ir kļuvis.
Viņš atskries - ticiet vārdiem šiem -
Drīz vien pie saviem vēmekļiem.
Vigs. Bet atrasts plāns visbaigais šis
Pie Neino, kas bij noslīcis.
Torijs. Vai paruna tā kļūdītos:
Jūs beigtu suni mācāt kost.
Vigs. Kā gan lai pārliecināt varu
Es jakobīta trulo garu?
Jums, ser, šie vārdi gaismu sniegs:
Īsts suns ir mūsu liecinieks,
Tas atjautīgs, ar četrām kāj ām
Un divām ausīm ļenganajām.
Par Arlekinu viņu sauc,
Viņš sazvērnieku plānus jauc
Un britu tautu izglābt nācis,
Kaut Francijā ir dzīvi sācis.
Un vēstules, ko raksta tas,
Ir atšifrētas, tulkotas.
Un tiešām bija jauka stāja
Tam komitejā slepenajā.
Kad riedams atzinies tas bija,
Ar priekškāju vēl parakstījās.
Torijs. Man tomēr izlikās nudien,
Ka suns šis bijis maska vien.
Bet valstsvīri jau neatzītu,
Ka te kāds suņa jokus dzītu.
Un, ja šis suns ir bijis īsts,
Bet nevis ādā ievīstīts,
Par ziņojumu paldies teicu
Un to kā galma suni sveicu.
Vigs. Un labu vietu gūs viņš sev
Par cepešgrozi karaļvirtuvē.
To, ser, jums tagad paskaidroju,
Mēs sazvērību sākām nojust -
Tas suns uz domām veda mūs,
Ka arī bīskaps iejaukts būs.
Torijs. Šis plāns ir tiešām briesmīgs bijis,
To suņa prāts ir pierādījis.
Bet nenoskaidrot pat ar guni,
Kas vieno bīskapu un suni.
Sev jaunu sugu radāt jūs,
Lai arī bīskaps suns jums kļūst.
*
I nodaļa
Autors izbrauc jūrā kā kuģa kapteinis. Viņa jūrnieki pret viņu sadumpojas, iesloga viņu uz ilgāku laiku kajitē un izsēdina kādas nepazīstamas zemes krastā. Viņš dodas uz zemes vidieni. Savādas dzīvnieku sugas jehūzu attēlojums. Autors sastop divus hoihnhnmus.
Lai gan man var dibināti pārmest klaidoņa dabu, tomēr atzīšos, ka manu piedzīvojumu kāri nebija iznīcinājušas tās briesmas, par kurām pastāstīju iepriekšējās savu ceļojumu aprakstu daļās. Paliku pie sievas un bērniem mēnešus piecus un jutos ļoti laimīgs, ja vien es kādreiz būtu sapratis, kad īsti man klājas labi. Atstāju savu sievu grūtniecības stāvoklī un pieņēmu ļoti izdevīgu piedāvājumu - braukt par kapteini uz «Dēkas», 350 tonnu liela tirdzniecības kuģa, jo labi zināju navigāciju un man bija apnicis būt par kuģa ķirurgu, kura pienākumus es vajadzības gadījumā gan varēju izpildīt; tāpēc pieņēmu uz sava kuģa citu ķirurgu - veiklu jaunu cilvēku Robertu Pjūrfoju. Mēs izbraucām no Portsmutas 1710. gada 7. septembrī un 14. septembrī sastapām Tenerifā kapteini Pokoku no Bristoles, kas devās uz Kampešī līci[26] pēc sandela koku kravas. 16. septembrī viņu no mums atšķīra vētra; atgriezies es vēlāk uzzināju, ka viņa kuģis nogrimis un tikai viens kuģa puika izglābies. Kapteinis bija godīgs cilvēks un labs jūrnieks, bet pārāk paļāvās uz saviem spriedumiem, un tas bija iemesls viņa bojā ejai, kā tas gadījies daudziem citiem; ja viņš būtu klausījis maniem padomiem, tas tagad atrastos sveiks un vesels mājās pie savas ģimenes tāpat kā es.
Manā kuģī vairāki jūrnieki nomira ar karsoni, tāpēc biju spiests meklēt papildinājumu Barbadosas un Antiļu salās, kur piestāju krastā saskaņā ar savu saimnieku tirgotāju rīkojumiem, un to drīz nožēloju, jo vēlāk noskaidroju, ka vairums uzņemto jūrnieku bija jūras laupītāji. Mana komanda bija piecdesmit vīru, un man bija pavēlēts tirgoties ar Dienvidjūras salu indiāņiem un, cik iespējams, izpētīt šīs vietas. Blēži, kurus uzņēmu uz kuģa, sakūdīja pārējos jūrniekus, un tie visi sazvērējās sagrābt kuģi un mani ieslodzīt, ko viņi kādu rītu izdarīja, ielauzdamies manā kajītē, sasiedami man rokas un kājas un draudēdami mani izsviest pār bortu, ja es tikai pakustēšoties. Atbildēju, ka esmu viņu gūsteknis un padodos. Viņi man lika to apzvērēt, tad atraisīja saites, tikai vienu manu kāju pieslēdza ar važu pie manas gultas un nolika pie durvīm sargu ar pielādētu šauteni; un tam bija pavēlēts mani nošaut, ja es mēģinātu atgūt brīvību. Viņi man sūtīja lejā ēdienu un dzērienu un paši pārņēma kuģa vadību. Viņu nodoms bija kļūt par pirātiem un aplaupīt spāniešus, bet to viņi varēja izdarīt, tikai palielinot savu skaitu. Taču viņi nolēma vispirms pārdot kuģa preces, tad aizbraukt uz Madagaskaru un tur uzņemt jūrniekus papildus, jo daudzi no viņiem bija nomiruši mana ieslodzījuma laikā. Viņi brauca vairākas nedēļas un tirgojās ar indiāņiem, bet nezinu, kādu kursu viņi ieturēja, jo biju stingri ieslodzīts savā kajītē un gaidīju tikai, kad tikšu noslepkavots, kā viņi to man bieži piedraudēja.