1711. gada 9. maijā kāds Džēms Velčs ienāca manā kajītē un teica, ka tam kapteinis devis pavēli izcelt mani krastā. Es iebildu, bet veltīgi, viņš pat negribēja man pateikt, kas ir viņu kapteinis. Dumpinieki mani ar varu iesēdināja laivā, atļāvuši apģērbt manas labākās drēbes, kas bija vēl gluži jaunas, un paņemt līdz mazu sainīti veļas, bet ne ieročus, atskaitot manu īso zobenu, un bija tik pieklājīgi, ka nepārmeklēja man kabatas, kurās biju ielicis visu savu naudu un dažus nepieciešamus, sīkus priekšmetus. Viņi airēja kādu jūdzi, tad izcēla mani liedagā. Lūdzu, lai tie man pasaka, kas tā ir par zemi. Viņi zvērēja, ka to nezinot, tāpat kā es, bet piebilda, ka kapteinis (tā viņi to sauca) nolēmis pēc tam, kad pārdevis kravu, atbrīvoties no manis pirmajā vietā, kur ieraudzīšot cietzemi. Viņi tūlīt brauca atpakaļ, ieteikdami man pasteigties aiziet no krasta, pirms uznāk paisums, un novēlēja man laimīgu ceļu.
Šādā izmisīgā stāvoklī devos uz priekšu un, drīz nokļuvis uz stingrākas zemes, apsēdos pakalnā atpūsties un pārdomāt, ko man tagad darīt. Kad biju mazliet atspirdzis, devos tālāk zemes vidienē, nolēmis padoties pirmajiem mežoņiem, kurus sastapšu, un izpirkt savu dzīvību no tiem ar dažām rokassprādzēm, stikla gredzeniem un citiem niekiem, kādus jūrnieki mēdz ņemt sev līdz šādos ceļojumos, jo daži tādi nieciņi bija arī man. Šo apvidu šķērsoja garas koku rindas, koki nebija dēstīti, bet dabiskā savvaļā auguši, redzēju ļoti daudz pļavu un vairākus auzu laukus. Gāju ļoti piesardzīgi, jo baidījos tikt pārsteigts vai no mugurpuses un abiem sāniem cauršauts ar bultu. Nokļuvu uz iemīdīta ceļa, kur redzēju daudz cilvēku pēdu, dažas govju, bet visvairāk zirgu pēdas. Beidzot ieraudzīju kādā laukā vairākus dzīvniekus, viens vai divi šās sugas pārstāvji sēdēja kokos. Viņu izskats bija tik neparasts un kēmīgs, ka mani mazliet samulsināja, tāpēc nogulos aiz krūmiem, lai tos labāk novērotu. Daži no tiem pienāca tuvu tai vietai, kur gulēju, un deva man iespēju skaidri novērot viņu izskatu. Viņu galvas un krūtis bija apklātas ar bieziem matiem, dažiem tie bija sprogaini, dažiem gludi, bārdas bija kā kazām, uz muguras un kāju un pēdu priekšpusē bija gara matu josla, bet pārējais ķermenis tiem bija kails, tā ka varēju redzēt viņu ādu, kas bija tumši brūnā krāsā. Viņiem nebija astes, nedz matu uz dibeniem, tie auga tikai ap tūpli, un daba, manuprāt, tieši šīs vietas bija apklājusi matiem, lai aizsargātu viņus, kad sēdēja uz zemes, jo šai stāvoklī viņus dažkārt redzēju, bet viņi arī gulēja un bieži stāvēja uz pakaļkājām. Dzīvnieki
lodāja pa augstiem kokiem veikli kā vāveres, jo viņu priekš- un pakaļkājām bija spēcīgas, garas ķetnas, kas nobeidzās ar gariem, līkiem nagiem. Viņi bieži lēca un kūleņoja, un auļoja apbrīnojami veikli. Mātītes nebija tik lielas kā tēviņi, galvas tām bija apaugušas gariem, gludiem matiem, bet sejas bija kailas, un viņu pārējās ķermeņa daļas apklāja tikai vieglas pūkas, atskaitot vietas, kur atrodas anus un pudenda.47 Krūtis tām nokarājās starp viņu priekškājām un staigājot bieži gandrīz aizsniedza zemi. Abiem dzimumiem mati bija dažādās krāsās - brūni, sarkani, melni un dzelteni. Jāatzīstas, ka visu savu ceļojumu laikā nekad neesmu redzējis tik pretīgu dzīvnieku un tādu, pret kuru es dabiski justu tik lielu nepatiku; pārliecībā, ka esmu pietiekami redzējis, riebuma un nicināšanas pilns, piecēlos un devos tālāk pa iemīdīto ceļu cerībā, ka tas mani novedīs pie kāda indiāņa būdas. Nebiju vēl tālu aizgājis, kad man pa ceļu tieši pretim nāca viens no šiem radījumiem. Nejaukais briesmonis, mani ieraudzījis, sašķobīja daždažādi savus sejas vaibstus un skatīj ās uz mani kā uz kaut ko līdz šim neredzētu, tad tuvodamies pacēla priekšējo ķetnu - vai nu aiz ziņkāres, vai ļaunprātības, to nevarēju pateikt, taču izvilku savu zobenu un devu viņam krietnu triecienu ar trulo malu, jo neiedrošinājos cirst ar asmeni, baidīdamies, ka iezemieši varētu uz mani sadusmoties, ja uzzinātu, ka esmu nogalinājis vai sakropļojis kādu no viņu mājlopiem. Sajuzdams sāpes, kustonis atrāvās atpakaļ un ierēcās tik skaļi, ka vesels bars, vismaz četrdesmit, šādu kustoņu atdrāzās no tuvējā lauka un sadrūzmējās ap mani, kaukdami un baigi vaibstīdamies, bet es pieskrēju pie kāda koka stumbra un, atslējies ar muguru pret to, atgaiņājos no viņiem ar savu zobenu. Daži no šīs sasodītās sugas pārstāvjiem sagrāba koka zaru manā aizmugurē, uzlēca kokā un no turienes sāka birdināt savus izkārnījumus man uz galvas, tomēr es diezgan labi aizsargājos, cieši piespiezdamies pie koka stumbra, bet gandrīz nosmaku mēslos, kas krita uz mani no visām pusēm.
.
Šai posta brīdī pamanīju, ka viņi visi pēkšņi metas bēgt, cik ātri varēdami, tad iedrošinājos atiet no koka un turpināt savu ceļu, brīnīdamies, kas gan varēja viņos iedvest šādas bailes. Bet, paskatījies pa kreisi, ieraudzīju zirgu, kas lēnām iznāca pļavā; mani vajātāji to bija ieraudzījuši ātrāk, un tas bija viņu bēgšanas iemesls. Pienācis man klāt, zirgs mazliet satrūkās, bet, drīz atguvies, skatīj ās ar acīm redzamu izbrīnu tieši manā sejā. Viņš aplūkoja manas rokas un kājas, vairākkārt apiedams man apkārt. Būtu turpinājis savu gaitu, bet tas nostājās tieši man ceļā, tomēr izskatījās laipns, neizrādīdams nekādas dusmu pazīmes. Kādu laiku stāvējām, skatīdamies viens otrā, beidzot iedrošinājos pastiept roku pret viņa kaklu, lai to noglāstītu, iesvilpdamies un rīkodamies tā, kā to mēdz darīt žokeji, kad tiem jātuvojas svešam zirgam. Bet šis dzīvnieks likās nicinām manas laipnības izpausmes, pakratīja galvu, nolieca pieri un lēnām pacēla savu labo priekškāju, lai atvairītu manu roku. Tad viņš trīs vai četras reizes iezviedzās, bet tik savādā intonācijā, ka man šķita - viņš sarunājas pats ar sevi savā valodā