Kamēr viņš un es tā viens otru vērojām, parādīj ās otrs zirgs, kas vispirms ļoti svinīgi apsveica pirmo, viņi laipni saskārās ar labās kājas nagiem, vairākkārt pārmīšus iezviegdamies dažādās skaņās, kas likās gandrīz artikulētas. Tad tie atgāja dažus soļus sānis, it kā lai apspriestos, iedami viens otram blakus uz priekšu un atpakaļ kā personas, kas pārrunā svarīgu jautājumu, bet bieži paskatīj ās uz mani, vērojot, vai es nebēgšu. Biju pārsteigts, redzot tādu šo nesaprātīgo dzīvnieku rīcību un izturēšanos, un sevī nodomāju: ja šās zemes iemītnieki apveltīti ar saprātu, tad tiem jābūt gudrākajām būtnēm uz zemes. Šāda doma mani tik ļoti nomierināja, ka apņēmos iet tālāk, līdz ieraudzīšu kādu māju vai ciemu vai sastapšu kādu no iezemiešiem, un atstāju abus zirgus sarunājamies, cik ilgi vien tiem patīkas. Bet pirmais zirgs, dābolains sirmis, pamanījis mani aizzogamies, iezviedzās man nopakaļ tik izteiksmīgi, ka sapratu, ko viņš domāja: es pagriezos un piegāju tam klāt, lai nogaidītu turpmākos rīkojumus, un cik spēdams noslēpu savas bailes, jo mani saka pārņemt bažas par to, kā šis piedzīvojums beigsies, un lasītājs man labprāt ticēs, ka pašreizējais stāvoklis man nebija visai patīkams.
47 V.E.: Kaunums.
Abi zirgi pienāca man tuvu klāt, ļoti nopietni raudzīdamies uz manu seju un rokām. Pelēkais zirgs ar savu labās priekškājas nagu stumdīja manu cepuri ap manu galvu un to tik ļoti sagumzīja, ka biju spiests to noņemt, lai sakārtotu, un tad uzliku to atpakaļ galvā; par to viņš un viņa biedrs (kas bija brūns bēris) likās ļoti pārsteigti; pēdējais aptaustīja manu svārku stērbeli, un, redzēdami, ka tā vaļīgi karāj ās ap manu ķermeni, abi atkal skatījās uz mani ar izbrīnu. Pelēkais glaudīja manu labo roku, it kā apbrīnodams tās mīkstumu un krāsu, bet saspieda to tik stipri starp savu nagu un potīti, ka man bija jāiebrēcas, pēc tam viņi pieskārās, cik vien iespējams, maigi. Zirgi bija lielā neizpratnē par manām kurpēm un zeķēm, kuras tie vairākkārt aptaustīja, viens ar otru sazviegdamies un dažādi žestikulēdami kā filozofi, kad tie mēģina izskaidrot jaunas un sarežģītas parādības.
Vispār šo dzīvnieku izturēšanās bija tik kārtīga un saprātīga, tik vērīga un apdomāta, ka es beidzot tos sāku uzskatīt par burvjiem, kas tā bija sevi pārvērtuši ar gudru ziņu un, ieraudzījuši ceļā svešinieku, nolēmuši ar viņu uzjautrināties vai arī patiesi bija pārsteigti, redzot cilvēku, kas tik ļoti atšķiras ar drēbēm, augumu un seju no tiem, kas varbūt dzīvo šajā tālajā zemē. Pēc šīm pārdomām iedrošinājos viņus uzrunāt šādi: «Džentlmeņi, ja esat burvji, kā man ir iemesls domāt, tad jūs varat saprast manu valodu, tāpēc iedrošinos jūsu gaišībām paziņot, ka esmu nabaga nelaimīgs anglis, ko viņa ļaunais liktenis atdzinis jūsu krastā, un lūdzu, lai viens no jums atļauj man uzsēsties sev mugurā, it kā tas būtu īsts zirgs un aizjāt līdz kādai mājai vai ciemam, kur varētu atrast patvērumu. Par šo laipnību uzdāvināšu jums nazi un rokassprādzi,» - un izņēmu šos priekšmetus no savas kabatas. Abi dzīvnieki stāvēja klusēdami, kamēr es runāju, un, kā likās, klausījās ar lielu uzmanību, un, kad biju beidzis, tie vairākkārt sazviedzās, it kā būtu iegrimuši nopietnā sarunā.
Skaidri novēroju, ka šo būtņu valoda izteic viņu jūtas visai labi, un no viņu vārdiem varēju ar nelielam pūlēm izlobīt alfabētu vieglāk nekā no ķīniešu valodas. Bieži likās saklausāms vārds jehū, ko tie atkārtoja vairākkārt, un, kaut gan man nebija iespējams noprast nozīmi, tomēr, kamēr abi zirgi tā sarunājās, es mēģināju šo vārdu izrunāt ar savu mēli un, tiklīdz tie apklusa, drosmīgi skaļā balsī iesaucos: «Jehū», - ar visiem spēkiem atdarinādams zirgu zviegšanu; par to viņi abi bija redzami pārsteigti, un pelēkais divreiz atkārtoja šo vārdu, it kā gribēdams man mācīt pareizo izrunu; es to atkārtoju pēc viņa, cik labi varēdams, un sajutu, ka ikreiz to izrunāju pareizāk, kaut gan vēl tālu no pilnības. Tad pelēcis mēģināja man izteikt otru vārdu, kas bija daudz grūtāk izrunājams, bet mūsu ortogrāfijā to varētu uzrakstīt sekojoši: hoihnhnms. Šo vārdu man neizdevās izrunāt tik labi kā pirmo, bet pēc diviem trim mēģinājumiem man veicās labāk, un abi zirgi likās esam pārsteigti par manām spējām.
Vēl brīdi parunājušies, kā šķita - par mani, abi draugi atvadījās, saskardamies ar nagiem, un pelēkais deva zīmi, lai es soļojot tam pa priekšu, un mans saprāts lika viņam paklausīt, līdz būšu atradis sev labāku vadītāju. Tiklīdz palēnināju gaitu, viņš iesaucās: <Hhuūn, hhuūn!» Uzminēju, ko viņš gribēja teikt, bet rādīju viņam ar zīmēm cik spēdams, ka esmu noguris un nevaru iet ātrāk, tad viņš apstāj ās un ļāva man brīdi atpūsties.