Ap pusdienas laiku ieraudzīju mājai tuvojamies īpata veida pajūgu, kuru kā kamanas vilka četri jehūzi. Tajā sēdēja vecs zirgs, acīm redzot augstas kārtas, viņš izkāpa ar pakaļkājām, jo kreisā priekškāja bija ievainota. Viesis bija atbraucis pusdienot pie mūsu zirga, kas viņu uzņēma ar lielu laipnību. Viņi pusdienoja labākajā istabā, un kā otro ēdienu tiem pasniedza pienā savārītas auzas, kuras vecais zirgs
ēda karstas, bet pārējie - aukstas. Viņu siles bija noliktas aplī telpas vidū un sakārtotas vairākos posmos, ap kuriem tie sasēdās, atspiezdami gurnus uz salmu kaudzītēm. Silēm vidū bija lielas redeles, arī iedalītas tikpat daudz posmos kā siles, un ikviens zirgs un ikviena ķēve ēda katrs savu sienu un savu devu auzu putras - ļoti pieklājīgi un kārtīgi. Abi kumeliņi izturējās visai rātni, bet saimnieks un saimniece bija ārkārtīgi laipni un uzmanīgi pret savu viesi. Pelēcis pavēlēja man stāvēt viņam blakus, un viņš ar savu draugu daudz sarunāj ās par mani, jo redzēju, ka viesis bieži paskatīj ās uz mani un vairākkārt sarunā atskanēja vārds jehū.
Biju uzģērbis cimdus, un saimnieks pelēcis, tos ievērojis, bija ļoti pārsteigts un ar zīmēm izpauda savu izbrīnu par to, ko esmu nodarījis savām priekškājām; viņš pielika savu nagu trīs vai četrreiz pie manām rokām, it kā norādīdams, lai es tām piešķirtu agrāko veidu, ko arī darīju, novilkdams abus cimdus un ielikdams tos sev kabatā.
Šī rīcība izraisīja jaunas sarunas, un es redzēju, ka visiem patika mana izturēšanās, un driz par šo labo iespaidu varēju pārliecināties. Man tika pavēlēts izrunāt nedaudzos vārdus, kurus biju iemācījies, un, kamēr tie pusdienoja, saimnieks man iemācīja nosaukt viņu valodā auzas, pienu, uguni, ūdeni un dažus citus priekšmetus, un es nosaukumus varēju viegli atkārtot, jo kopš jaunības dienām man piemīt spēja ātri iemācīties valodas.
Pēc pusdienām saimnieks mani aizveda sānis un ar zīmēm un vārdiem lika man saprast, ka ir norūpējies, tāpēc ka man nav nekādas barības. Auzas viņu valodā saucas hlunh. Šo vārdu izrunāju divas trīs reizes: gan sākumā biju no tām atteicies, bet pārdomājis aptvēru, ka varētu pamēģināt no tām izgatavot kādu maizi, kas kopā ar pienu varētu uzturēt manu dzīvību, līdz es aizbēgtu uz kādu citu zemi un pie cilvēkiem. Zirgs tūdaļ pavēlēja mājas kalponei, baltajai ķēvei, atnest man krietni daudz auzu koka traukā. Cik spēdams tās sakarsēju uz uguns un berzu tik ilgi, līdz tām nokrita sēnalas, kuras atsijāju no graudiem; tad samalu un saberzu graudus starp diviem akmeņiem, pielēju ūdeni un izveidoju mīklu, kuru sacepu uz uguns un siltu apēdu ar pienu. Sākumā šis ēdiens likās ļoti bezgaršīgs, kaut gan daudzās Eiropas zemēs tas ir izplatīts, bet ar laiku pie tā pieradu; man dzīvē bieži gadījies iztikt ar ļoti vienkāršu barību, un tā nebija pirmā reize, kad pārliecinājos, cik viegli var apmierināt dabas prasības. Jāpiezīmē, ka nevienu mirkli neslimoju, kamēr uzturējos šai salā. Tiesa, šad tad man izdevās noķert kādu trusi vai putnu cilpās, kuras izgatavoju no jehūzu matiem, un bieži savācu veselībai derīgus augus, ko savārīju un ēdu kā salātus pie savas maizes, un šad tad es atļāvos sakult mazliet sviesta un dzēru paniņas. Pirmajā laikā man ļoti trūka sāls, bet drīz pie šī trūkuma pieradu, un esmu pārliecināts, ka pārmērīgā sāls lietošana pie mums ir izšķērdība un ka sākumā tā tikusi lietota vienīgi, lai ierosinātu slāpes, atskaitot gadījumus, kad bija jāsaglabā gaļa ilgos ceļojumos vai apvidos, kas bija tālu no lieliem tirgiem, jo nezinām nevienu dzīvnieku, kam garšotu sāls,48 atskaitot cilvēku, un, kas attiecās uz mani, tad, atstājis šo zemi, ilgu laiku nevarēju paciest sāls garšu nevienā ēdienā.
Ar to pietiks runāt par manu barību, lai gan citi ceļotāji pārblīvē savas grāmatas ar barības aprakstiem, it kā lasītāji būtu personiski norūpējušies, vai autors ēd labi vai slikti. Bet uzskatīju par vajadzīgu pieminēt šo apstākli, lai pasaule nedomātu, ka man nebija iespējams trīs gadus atrast barību šādā zemē un pie šādiem iedzīvotājiem.
Kad pienāca vakars, zirgs saimnieks pavēlēja man ierādīt atsevišķu dzīvojamo telpu: sešu jardu atstatumā no mājas un atdalītu no jehūzu kūts. Šeit man nokaisīja salmus, un, apsedzies ar saviem svārkiem, es dziļi iemigu. Bet pēc neilga laika man ierādīja labāku mītni, kā to lasītāji uzzinās vēlāk, kad par savu dzīves veidu pastāstīšu sīkāk.
Autors mācās, lai apgūtu valodu. Viņa saimnieks hoihnhnms palīdz viņam mācīties. Paskaidrojums par valodu. Daži ievērojami hoihnhnmi aiz ziņkāres ierodas apskatīt autoru. Viņš īsi pastāsta saimniekam par savu ceļojumu.