Manas galvenās rūpes bija apgūt valodu, ko saimnieks (tā es viņu turpmāk saukšu), viņa bērni un katrs kalpotājs viņa māj ā centās man iemācīt, jo viņiem šķita brīnums, ka tik mežonīgs dzīvnieks var izturēties kā saprātīgs radījums. Es mēdzu norādīt uz kādu priekšmetu un apvaicāties, kā to sauc, un, palicis viens, nosaukumu ierakstīju savā dienasgrāmatā; labojot savu slikto izrunu, lūdzu ģimenes locekļus bieži atkārtot vārdus. Šajā nodarbē viens no zemākajiem kalpotājiem, bērais kleperis, ļoti labprāt man palīdzēja.
Viņi izrunā vārdus caur degunu un kaklā, un viņu valoda, salīdzinot ar man zināmām eiropiešu valodām, visvairāk atgādina holandiešu vai vācu valodu, bet ir daudz vijīgāka un izteiksmīgāka. Ķeizars Kārlis V bija ievērojis gandrīz to pašu, kad viņš teica: «Ja man vajadzētu sarunāties ar manu zirgu, es to uzrunātu vācu valodā.» Mana saimnieka ziņkāre un nepacietība bija tik liela, ka viņš pavadīja daudzus savus vaļas brīžus, mani mācīdams. Viņš bija pārliecināts (kā pats man vēlāk izteicās), ka esmu jehūzs, bet mana spēja mācīties, mana pieklājība un tīrība viņu pārsteidza, jo šīs īpašības bija pilnīgi svešas šiem dzīvniekiem. Viņš bija ļoti izbrīnījies par manām drēbēm un dažreiz prātoja sevī, vai tās nav mana ķermeņa daļa, jo es noģērbos tikai tad, kad ģimene bija iemigusi, un rītos apģērbos, pirms tā pamodās. Mans saimnieks vēlēj ās zināt, no kurienes es esot ieradies un kā esmu ieguvis prāta spējas, kas atklāj ās visās manās darbībās; viņš gribēja dzirdēt manu dzīves stāstu no manas mutes un cerēja, ka drīz varēšu to viņam pastāstīt, jo man bija lielas sekmes mācībās un viņu valodas vārdu un teikumu izrunā. Lai veicinātu savu atmiņu, uzrakstīju ar angļu burtiem visus iemācītos vārdus un to tulkojumus. Pēc kāda laika iedrošinājos to darīt sava saimnieka klātienē. Ar lielām pūlēm izskaidroju viņam, ko daru, jo iezemiešiem nav nekādu priekšstatu par grāmatām un literatūru.
Pēc desmit nedēļām es jau varēju saprast lielāko dalu viņa jautājumu un pēc trim mēnešiem kaut cik tam atbildēt. Viņš ļoti vēlēj ās zināt, no kādas zemes es ieradies un kā tiku apmācīts atdarināt saprātīgu būtni, jo jehūziem (kuriem es ar savu galvu, rokām un seju ļoti līdzinoties) piemītot tikai zināma viltība, stipra tieksme uz ļaunprātību, un, cik novērots, tie esot visgrūtāk apmācāmie dzīvnieki. Atbildēju, ka atbraucu pāri jūrai no tālas zemes ar daudziem saviem ciltsbrāļiem - lielā, dobā traukā, kas darināts no koku stumbriem, ka biedri mani piespieda izsēsties šajā krastā un tad atstāja likteņa varā. Visu to viņam paskaidroju ar lielām grūtībām, izlīdzēdamies ar zīmēm. Viņš atbildēja, ka es droši vien esot kļūdījies vai sakot to, kā nav, jo hoihnhnmu valodā nav vārda, kas apzīmētu melus vai nepatiesību. Viņš zinot, ka aiz jūras nevarot būt nekāda zeme un ka mežonīgu dzīvnieku bars nespētu virzīt pa ūdeni koka kuģi pēc savas patikas. Viņš esot pārliecināts, ka neviens dzīvs hoihnhnms tādu kuģi nespētu pagatavot, nedz uzticētu kādam jehūzam to vadīt.
Vārds hoihnhnms viņu valodā nozīmē «zirgs» un etimoloģiski «dabas pilnība». Sacīju savam saimniekam, ka vēl nespēju izteikties, bet iemācīšos valodu, cik drīz vien iespējams, un ka ceru pēc neilga laika pastāstīt viņam dažādus brīnumus. Saimniekam labpatikās pavēlēt savai ķēvei, abiem kumeļiem un ģimenes kalpiem izmantot visas iespējas, lai mani apmācītu, un katru dienu viņš pats nopūlējās ar mani divas trīs stundas; vairāki dižciltīgi zirgi un ķēves, kas dzīvoja kaimiņos, bieži ieradās mūsu mājās, jo bija dzirdējuši valodas par brīnišķīgu jehūzu, kas protot runāt kā hoihnhnms un savos vārdos un darbos izrādot nelielas saprāta pazīmes. Viņiem bija prieks ar mani sarunāties, tie uzdeva daudz jautājumu, un es tiem atbildēju, cik labi spēdams. Šādi atbalstīts, es tik strauji progresēju, ka piecus mēnešus pēc savas ierašanās sapratu visu, kas tika runāts, un arī pats varēju diezgan labi izteikties. Hoihnhnmi, kas ieradās apciemot manu saimnieku, lai redzētu mani un sarunātos ar mani, nekādi nevarēja ticēt, ka esmu īsts jehūzs, jo mana ķermeņa apvalks atšķīrās no pārējo manas sugas brāļu apvalka. Viņi brīnījās, redzēdami man matus tikai uz galvas, sejas un rokām, bet es atklāju šo noslēpumu savam saimniekam sakarā ar kādu negadījumu, kas notika pirms divām nedēļām.
Lasītājam jau teicu, ka katru vakaru, kad ģimene bija apgulusies, mans paradums bija noģērbties un apsegties ar savām drēbēm; kādu rītu gadījās, ka mans saimnieks agri sūtīja pie manis bēro kleperi, kas bija viņa kalps; kad tas ienāca, es gulēju dziļā miegā, manas drēbes bija noslīdējušas vienā pusē un mans krekls atrotījies augšpus viduklim. Es pamodos no viņa soļu trokšņa un ievēroju, ka tas savu ziņojumu norunā mazliet nesakarīgi, pēc tam viņš aizsteidzās pie mana saimnieka un lielās bailēs ļoti saraustītā veidā pastāstīja, ko bija redzējis. To es drīz atklāju, jo, kad apģērbies iegāju pie viņa gaišības, viņš man jautāja, kā saprast to, ko viņa kalps stāstījis, proti, ka aizmidzis es izskatoties citāds nekā nomodā, un tas apgalvojis, ka dažas mana ķermeņa daļas esot baltas, dažas dzeltenas, vismaz ne tik baltas, un dažas esot brūnas.
Līdz šim nebiju atklājis sava apģērba noslēpumu, lai pēc iespējas atšķirtos no nolādētās jehūzu sugas, bet tagad man šķita veltīgi šo slēpšanos turpināt. Turklāt es apsvēru, ka manas drēbes un kurpes drīz novalkāsies, jo bija jau diezgan nodilušas un tās vajadzēja kaut kā papildināt ar jehūzu vai citu dzīvnieku ādām, un tad jau mans noslēpums kļūtu zināms. Tāpēc pastāstīju, ka tai zemē, no kurienes es nāku, manas sugas pārstāvji vienmēr apklāj savu miesu ar mākslīgi apstrādātu dažādu dzīvnieku vilnu - pieklājības dēļ un lai aizsargātos pret klimata bardzību - pret aukstumu un karstumu, un to es varu tūlīt pierādīt pie sevis, ja viņam labpatiktos to pavēlēt, un lai viņš atvaino, ja es neatsegtu tikai tās vietas, kuras mūs daba mācījusi noslēpt. Viņš teica, ka mani vārdi esot ļoti dīvaini - sevišķi pēdējais teikums, jo viņš nevarot saprast, kāpēc daba mācītu mūs noslēpt to, ko tā pati devusi, ka ne viņš, ne viņa ģimene nekaunoties ne par vienu savu ķermeņa daļu, bet es varot darīt, kā man tīkas. Tad atpogāju savus svārkus un tos novilku, to pašu darīju ar vesti. Novilku kurpes, zeķes un bikses. Nolaidu savu kreklu līdz gurniem, pacēlu stērbeli un apviju to ap vidukli, lai nosegtu savu kailumu.