Mans saimnieks novēroja visu norisi ar lielu ziņkāri un izbrīnu. Viņš paņēma visas manas drēbes savā potītē, vienu gabalu pēc otra, un rūpīgi tās apskatīja, tad ļoti saudzīgi noglaudīja mani un aplūkoja no visām pusēm. Pēc tam viņš teica, ka neapšaubāmi es esot jehūzs, bet ļoti atšķiroties no savas sugas ar maigo, balto un gludo ādu, ar to, ka daudzas manas ķermeņa daļas neapklājot mati, ar savu priekš- un pakaļkāju īsumu un veidu un ar manu cenšanos vienmēr staigāt uz abām pakaļkājām. Viņš nevēlējās redzēt vairāk un atļāva man atkal apģērbties, jo drebēju no aukstuma.
Izteicu savu nepatiku par to, ka viņš mani tik bieži dēvē par jehūzu, tik pretīgu dzīvnieku, pret kuru jūtu tikai ienaidu un nicināšanu. Es lūdzu, lai viņš izvairās šo vārdu attiecināt uz mani un lai aizliedz to darīt arī savai ģimenei un draugiem, kuriem viņš atļauj mani apciemot. Vēl lūdzu, lai noslēpums par manu mākslīgo ķermeņa apvalku paliek zināms tikai viņam pašam, vismaz tik ilgi, līdz manas tagadējās drēbes būs novalkātas, un, kas attiecas uz viņa kalpa, bērā klepera, novērojumiem, tad viņa gaišība varētu tam pavēlēt tos noklusēt.
Mans saimnieks ļoti laipni apsolījās tā darīt, un noslēpums tika saglabāts, līdz manas drēbes sāka nodilt un es biju spiests ar dažādiem paņēmieniem tās papildināt, par ko vēlāk pastāstīšu. Bet viņš vēlējās, lai es turpinātu visai čakli mācīties viņu valodu, jo bija vairāk pārsteigts par manu spēju runāt un par manu saprātu nekā par mana apsegtā vai neapsegtā ķermeņa izskatu un piebilda, ka ar nepacietību gaidot, kad dzirdēšot par brīnumiem, kurus es solījies viņam pastāstīt.
Viņš divkāršoja savas pūles, lai apmācītu mani, ņēma mani līdz sabiedrībā un lūdza visus izturēties pret mani pieklāj īgi, jo, kā viņš tiem klusībā paskaidroja, tad es būšot labā omā un kļūšot daudz interesantāks.
Katru dienu, kad biju ar saimnieku kopā, viņš ne tikai rūpēj ās par manis mācīšanu, bet apvaicāj ās arī vairākkārt par mani pašu, un es atbildēju, cik labi spēdams, un šāda veidā viņš jau bija ieguvis dažus vispārīgus priekšstatus, lai gan ļoti nepilnīgus. Būtu garlaicīgi attēlot, kā es soli pa solim pilnīgi apguvu sarunas valodu, bet mans pirmais garākais un sakarīgākais stāstījums bija šāda satura:
Es nācu no tālas zemes, kā jau to esmu mēģinājis noskaidrot, kopā ar vairāk nekā piecdesmit manas sugas pārstāvjiem; mēs braucām pa jūru ērtā, dobā koka kuģī, kas bija lielāks nekā viņa gaišības māja. Aprakstīju viņam kuģi pēc iespējas sīki un paskaidroju ar izplesta mutautiņa palīdzību, kā to dzina uz priekšu vējš. Kad starp mums uz kuģa izcēlās strīds, mani izcēla šeit krastā, un es sāku iet uz priekšu, nezinādams kurp, līdz viņš mani atbrīvoja no pretīgajiem jehūziem, kas mani vajāja. Viņš vaicāja, kas esot šo kuģi darinājis un kā tas iespējams, ka manas zemes hoihnhnmi atstājuši to lopu pārziņā. Atbildēju viņam, ka neiedrošinos turpināt savu stāstu, ja viņš man nedos goda vārdu, ka neapvainosies, un tad es viņam pastāstīšu brīnumus, ko tik bieži biju solījis. Saimnieks deva vārdu, un es vēlreiz viņam apliecināju, ka kuģi bija darinājušas man līdzīgas būtnes, kas visās manis apceļotajās zemēs, tāpat kā manā tēvijā, ir vienīgie ar saprātu apveltītie augstākie dzīvnieki, un ka, ieradies šai zemē un ieraugot hoihnhnmus darbojamies kā saprātīgas būtnes, jutu tādu izbrīnu, kādu justu viņš vai viņa draugi, ja redzētu dažas saprāta pazīmes radījumā, kuru tam labpatikās saukt par jehūzu, kam es visnotaļ līdzinos, bet nekādi nevaru izskaidrot viņa deģenerēto un rupjo dabu.
Piebildu, ka gadījumā, ja man izdotos kādreiz atgriezties manā dzimtajā zemē un tur pastāstīt par saviem ceļojumiem, kā es to esmu apņēmies darīt, ikviens domātu, ka stāstu par to, kā nav bijis, un pats visu sagudroju savā galvā un - apliecinot savu cieņu pret viņu pašu, viņa ģimeni un draugiem un ņemdams vērā viņa solījumu neapvainoties - iedrošinos teikt, ka maniem tautiešiem liktos neiespējami, ka hoihnhnms varētu būt kādas tautas augstākā būtne un jehūzs - tikai rupjš kustonis.
Hoihnhnrrm uzskati par patiesību un nepatiesību. Autora saimnieks nopeļ viņa runu. Autors sīkāk pastāsta par sevi un savām ceļojumu dēkām.
Saimnieks klausījās manī ar lielas nepatikas izteiksmi sejā, jo šaubas vai neticība ir tik nepazīstamas šajā zemē, ka iedzīvotāji nezina, kā pret tām izturēties; un atceros, ka manās daudzajās
sarunās ar saimnieku par cilvēku raksturu citās pasaules daļās ikreiz, kad man gadīj ās ieminēties par meliem un nepatiesību, viņš tikai ar pūlēm saprata šo vārdu jēgu, lai gan citādi izrādīja ļoti asu spriešanas spēju. Viņa pārliecība bija šāda: valoda jālieto, lai cits citu saprastu un iegūtu skaidrību par faktiem, bet, ja kāds apgalvo kaut ko, kā īstenībā nav, tad nevar sacīt, ka viņu kāds spētu saprast, jo sarunu biedrs iegūtu tik maz skaidrības, ka būtu vēl lielākā neziņā: tam liktu noticēt, ka kaut kas ir melns, ja tas ir balts, un īss, ja tas ir garš. Tie bija visi viņa priekšstati par melošanu, ko tik labi prot un tik vispusīgi piekopj cilvēciskās būtnes.