Bet tagad atgriezīšos pie sava stāstījuma. Kad apgalvoju, ka jehūzi ir vienīgie augstākie dzīvnieki manā zemē, mans saimnieks piebilda, ka to viņš nekādi nevarot aptvert, un vēlējās zināt, vai pie mums esot arī hoihnhnmi un ar ko tie nodarbojoties. Pastāstīju viņam, ka pie mums to ir ļoti daudz, ka vasarā tie ganās pļavās un ziemā dzīvo mītnēs, pārtiekot no siena un auzām, un ka tiem ir guļas vietas. «Es jūs labi saprotu,» teica mans saimnieks, «no visa, ko jūs stāstīj āt, ir skaidrs, ka, ja arī jehūzi domājas esam saprātīgi, tomēr hoihnhnmi ir arī jūsu saimnieki. Es no sirds vēlos, kaut mūsu jehūzi būtu tikpat paklausīgi.» Lūdzu viņu gaišību mani atvainot, ja neturpināšu stāstu, jo biju pārliecināts, ka viss, ko viņam teikšu, tam ļoti nepatiks. Tomēr viņš neatlaidīgi prasīja man, lai viņiem darot zināmu visu labāko un visu ļaunāko. Teicu, ka paklausīšu. Neslēpu viņam, ka mūsu hoihnhnmi, kurus saucam par zirgiem, ir mūsu viscēlākie un visskaistākie dzīvnieki, ka tiem piemīt liels spēks un ātrums un ka viņu dižciltīgie īpašnieki izlieto viņus ceļojumiem, jāšanas sacīkstēm un liek tiem vilkt ratus, izturas pret tiem laipni un rūpīgi, līdz tie saslimst vai ievaino kājas, tad tos pārdod un izlieto visādiem smagiem darbiem, līdz tie nomirst, pēc tam viņiem nodīrā ādu un to pārdod, bet viņu ķermeņus atstāj, lai tos aprij suņi un plēsīgi putni. Bet vienkāršajai zirgu sugai klājas ļaunāk, jo tie pieder zemniekiem un važoņiem un citiem zemas kārtas ļaudīm, kas iejūdz tos smagos darbos un ēdina daudz sliktāk. Attēloju, cik labi varēdams, kāda ir jāšana un braukšana ar zirgiem, kā izskatās iemaukti, segli, pieši, pātaga, iejūgs un riteņi un kā tos izlieto. Teicu, ka piestiprinām zirgiem kāju apakšā plāksnes, veidotas no cietas vielas, ko sauc par dzelzi, lai tie neaplauztu nagus uz akmeņainajiem ceļiem, pa kuriem mēs bieži braucam un jājam.
Mans saimnieks, izpaudis dažos vārdos savu sašutumu, izteica izbrīnu par to, kā mēs iedrošinoties uzsēsties hoihnhnmam mugurā, jo viņš esot pārliecināts, ka visvārgākais kalps viņa māj ā varētu nokratīt visstiprāko jehūzu vai arī, nogulies zemē un atzvēlies uz muguras, saspiest šo kustoni tā, ka tas nobeigtos. Atbildēju, ka mūsu zirgi tiek audzināti jau no triju četru gadu vecuma tām dažādām nodarbēm, kuras tiem esam paredzējuši, un, ja kāds no tiem izrādās neciešami niķīgs, to lieto ratu vilkšanai, ka par ļaundabīgiem untumiem tos nežēlīgi sit, kamēr tie vēl jauni, ka vīriešu kārtas zirgus, kas nolemti parastai jāšanai vai ratu vilkšanai, divu gadu vecumā mēdz kastrēt, lai vājinātu viņu sparu un padarītu tos rāmus un paklausīgus. Teicu, ka tie ir jutīgi pret uzslavu un sodu, bet lai viņa gaišība ņem vērā, ka tiem nav nekāda saprāta, vismaz ne vairāk kā jehūziem šai zemē.
Man bija jāpūlas ar visādiem aplinkus paskaidrojumiem dot manam saimniekam īstu priekšstatu par visu, ko stāstīju, jo hoihnhnmu valoda nav pārāk bagāta vārdiem, tāpēc ka vajadzību un tieksmju viņiem ir mazāk nekā mums. Bet ir neiespējami izteikt viņa cildeno sašutumu par mūsu mežonīgo attieksmi pret hoihnhnmu sugu, sevišķi pēc tam, kad biju paskaidrojis, kādā veidā un kādā nolūkā tiek pie mums kastrēti zirgi - lai liegtu tiem vairoties un lai padarītu tos paklausīgākus. Viņš izteicās, ja tiešām esot kāda zeme, kur tikai jehūziem piemītot saprāts, tad tiem noteikti jābūt augstākajiem dzīvniekiem, jo ar laiku saprāts pieveicot rupju spēku. Bet, ņemot vērā mūsu ķermeņu uzbūvi, sevišķi manējā, viņš domājot, ka būtne ar tādu stāvu esot vismazāk piemērota izlietot savu saprātu ikdienas dzīvē; un tad viņš vēlējās zināt, vai tie, starp kuriem es dzīvojot, līdzinoties man vai viņa zemes jehūziem. Teicu viņam, ka izskatos līdzīgs daudziem mana vecuma vīriešiem, bet ka jaunākiem vīriešiem un sievietēm izskats ir daudz glītāks un maigāks un ka sieviešu āda mēdz būt balta kā piens. Viņš atbildēja, ka es atšķiroties no citiem jehūziem, jo esot daudz tīrīgāks un neesot tik neglīts, bet no īstas lietderības viedokļa viņam liekoties, ka mana atšķirība no tiem nākot man par ļaunu, jo nagi uz
manām priekškājām un pakaļkājām esot nederīgi, manas priekškājas viņš pat nevarot nosaukt šādā vārdā, jo nekad neesot redzējis mani ar tām staigājam; tās esot pārāk vārīgas, lai noderētu staigāšanai pa zemi, parasti tās man esot kailas un, ja es tās dažreiz apsedzot, tad apvalks tām esot cita veida un neizturīgāks nekā manu pakaļkāju apvalks, un es nevarot droši staigāt, jo, tiklīdz viena no manām pakaļkāj ām paslīdot, man neizbēgami esot jāpakrīt. Tad viņš sāka uzskaitīt manu pārējo ķermeņa daļu nepilnības: mana seja esot plakana, deguns liels, acis novietotas tieši sejas priekšpusē, tā ka es nevarot skatīties uz abām pusēm, nepagriezis galvu, ka es nespējot paēst, nepacēlis vienu priekškāju pie mutes, un tāpēc daba tajā radījusi locītavas, kas atbilst šai vajadzībai. Viņš nezinot, kāda nozīme esot šķēlumiem un sadalījumiem manās pakaļkāj ās, jo tās esot pārāk vārīgas, lai izturētu akmeņu cietumu un asumu bez apvalka, veidota no kāda cita dzīvnieka ādas, ka visam manam ķermenim nepieciešams aizsargs pret karstumu un aukstumu, ko man vajagot ar pūlēm un raizēm apvilkt un novilkt katru dienu; visbeidzot, viņš esot novērojis, ka ikviens dzīvnieks šai zemē sajūtot dabisku riebumu pret jehūziem, no kuriem vājākie radījumi izvairoties un stiprākie novēršoties. Ja arī mēs būtu apveltīti ar saprātu, viņš nesaskatot, kā esot iespējams iznīcināt dabisko pretīgumu, kas katrā radījumā mīt pret mums, un kā tad mēs varot viņus pieradināt un kalpināt. Tomēr viņš nevēloties vairāk izteikties par šo jautājumu, jo gribot dzirdēt manis paša dzīves stāstu, uzzināt kaut ko par zemi, kurā esmu dzimis, un dažādus notikumus manā mūžā pirms manas ierašanās šeit.