Apgalvoju viņam, ka ļoti labprāt izpildīšu viņa vēlēšanos visos sīkumos, bet ka ļoti šaubos, vai spēšu skaidri izteikties par dažām parādībām, par kurām viņa gaišībai nevar būt nekāda priekšstata, jo neredzu šai zemē neko, kas tām līdzinātos, bet tomēr darīšu, ko spēšu, un centīšos izteikties līdzībās, pazemīgi lūgdams viņa palīdzību, ja man trūks piemērotu vārdu un to viņš man labprāt apsolīja.
Teicu, ka esmu dzimis no godīgiem vecākiem kādā salā, ko sauc par Angliju, kas atrodas tālu no šīs zemes, tik tālu, ka visspēcīgākajam viņa gaišības kalpam būtu turp jāceļo tik daudz dienu, cik saule noiet savā gada gaitā, ka mani apmācīja par ķirurgu, kura amats ir ārstēt ķermeņa brūces un ievainojumus, kas iegūti nejauši vai no citu vardarbības, ka manā dzimtenē valda sieviešu dzimuma cilvēks, ko saucam par karalieni, ka aizbraucu meklēt bagātību, ar kuru uzturētu sevi un savu ģimeni, kad atkal atgriezīšos dzimtenē, un ka pēdējā ceļojumā biju kuģa kapteinis, un ka man bija padoti apmēram piecdesmit jehūzu, no kuriem daži nomira uz jūras, un es biju spiests papildināt komandu ar citiem dažādu tautību jūrniekiem, un ka mūsu kuģis divas reizes nokļuva briesmās un gandrīz nogrima - pirmoreiz lielā vētrā un otrreiz, uzskrejot klintij. Tad saimnieks mani pārtrauca un jautāja, kā es varējis pierunāt dažādu tautību svešiniekus, lai tie iedrošinātos braukt man līdz pēc tam, kad bija cietis tādus zaudējumus un nokļuvis dažādās briesmās. Atbildēju, ka tie bija nelaimju piemeklēti cilvēki un spiesti bēgt no savām dzimtajām vietām nabadzības vai noziegumu dēļ. Daži bija izputināti tiesu procesos, daži visu savu mantu notriekuši ar dzeršanu, netiklību un kāršu spēli, daži aizbēguši, baidīdamies no soda par valsts nodevību, daudzi par slepkavībām, zādzībām, indēšanu, laupīšanu, nepatiesu zvēresta došanu, dokumentu un naudas viltošanu, par izvarošanu un sodomiju, dezertēšanu no armijas vai pāriešanu ienaidnieka pusē, un vairums bija izbēguši no cietuma, un neviens no tiem neiedrošināj ās atgriezties dzimtenē aiz bailēm, ka tos pakārs vai ka būs jānonīkst cietumā, un tāpēc tiem vajadzēja meklēt sev maizi citās zemēs.
Šās sarunas laikā saimnieks mani vairākkārt pārtrauca. Man vajadzēja bieži izteikties līdzībās, lai attēlotu dažādos noziegumus, kuru dēļ vairums mūsu komandas locekļu bija spiesti aizbēgt no savas dzimtenes. Veltīju šīm sarunām vairākas dienas, līdz viņš sāka mani saprast. Viņš labi neaptvēra, kāda nozīme vai vajadzība bija nodoties šādiem netikumiem, un, lai to noskaidrotu, mēģināju viņam radīt dažus priekšstatus par varaskāri un mantrausību, par baudkāres, negausības, ļaunprātības un skaudības briesmīgajām sekām. Visu to biju spiests izteikt un aprakstīt, minot kā piemērus dažādus notikumus un piemetinot paskaidrojumus. Dzirdot visu to, viņš pārsteigumā un sašutumā pacēla acis augšup, it kā viņa iztēli satriektu kaut kas vēl neredzēts un nedzirdēts. Tādiem jēdzieniem kā vara, valdība, karš, likums, sods un tūkstoš citiem hoihnhnmu valodā nav apzīmējumu, un tas radīja gandrīz nepārvaramas grūtības, kad gribēju savam saimniekam dot nojēgu par savu vārdu saturu. Bet, būdams apbalvots ar izcilu prātu, ko ar apceri un sarunām bija vēl vairāk attīstījis, viņš beidzot pietiekami izprata, uz ko spējīga cilvēka daba mūsu pasaules daļā, un lūdza mani sniegt tam sīkus paskaidrojumus par zemi, ko saucam par Eiropu, bet sevišķi par manu dzimteni.
Paklausot sava saimnieka pavēlei, autors pastāsta viņam par Angliju, iemesli, kādēļ karo Eiropas valdnieki. Autors sāk izskaidrot Anglijas konstitūciju.
Lūdzu lasītaju ievērot, ka sekojošais izvilkums no manām daudzajām sarunām ar manu saimnieku aptver īsumā visus galvenos punktus, kurus pārrunāj ām vairāk nekā divu gadu laikā; viņa gaišība vēlējās, lai paskaidroju visu vēl sīkāk, jo vairāk es apguvu hoihnhnmiešu valodu. Aprakstīju viņam, cik labi varēdams, vispārējo Eiropas stāvokli, stāstīju par tirdzniecību un rūpniecību, par mākslām un zinātnēm, un manas atbildes uz visiem viņa jautājumiem, kādi viņam radās vairākos gadījumos, bija mums neizsmeļams jaunu sarunu avots. Bet es šeit atzīmēšu tikai visbūtiskākās sarunas par manu zemi, pēc iespējas tās sakārtojot un neievērojot ne laika secību, ne citus apstākļus, tikai stingri turoties pie patiesības. Esmu vienīgi norūpējies par to, ka diezin vai spēšu pietiekami pareizi atstāstīt mana saimnieka iebildumus un izteicienus, kurus padarīs bālus mana nemākulība un tulkojums mūsu barbariskajā angļu valodā.
Paklausīdams viņa gaišības pavēlei, pastāstīju par Orānijas prinča vadīto revolūciju, ilgo karu ar Franciju, kuru uzsāka šis princis un atjaunoja viņa pēcnācēja, tagadējā karaliene; šai karā piedalījās visas kristīgās valstis, un tas turpinās vēl tagad. Pēc sava saimnieka lūguma aprēķināju, ka šai karā nogalināti miljons jehūzu, ieņemtas apmēram simt pilsētas un sadedzināti vai nogremdēti piecreiz vairāk kuģu.
Viņš vaicāja man, kādi esot parastie iemesli vai iegansti, kāpēc viena valsts karo ar otru. Atbildēju, ka tādu ir bezgala daudz, bet ka pieminēšu pašus galvenos. Dažreiz tā ir valdnieku godkāre, kuriem nekad neliekas, ka tiem ir diezgan zemes un ļaužu, ko pārvaldīt, dažreiz ministru nekrietnība, kuri ievelk savus valdniekus karā, lai apslāpētu vai novirzītu pavalstnieku kurnēšanu pret viņu slikto valdīšanas veidu. Uzskatu dažādība maksājusi miljoniem dzīvību, piemēram, strīds par to, vai miesa ir maize jeb vai maize ir miesa, vai kādu zināmu ogu sula ir vīns vai asinis, vai svilpošana ir netikums vai tikums, vai labāk ir koka gabalu skūpstīt vai iesviest to ugunī, kāda ir piemērotākā krāsa virssvārkiem - melna, balta, sarkana vai pelēka un vai šiem svārkiem jābūt gariem vai īsiem, šauriem vai platiem, netīriem vai tīriem, un vēl daudzi citi jautājumi. Visniknākie, visasiņainākie un visilgstošākie ir tie kari, kas rodas uzskatu dažādības dēļ, sevišķi, ja šī dažādība skar nenozīmīgas lietas.