Dažreiz divi valdnieki strīdas par to, kuram no viņiem jāatsavina kāda trešā valdnieka valsts, uz ko nevienam no abiem nav tiesību; dažreiz viens valdnieks uzbrūk otram aiz bailēm, ka tas varētu uzbrukt viņam; dažreiz karu sāk tāpēc, ka ienaidnieks ir pārāk stiprs, dažreiz tāpēc, ka tas ir pārāk vājš, dažreiz mūsu kaimiņi iekāro lietas, kas pieder mums, vai viņiem pieder lietas, kuras mēs iekārojam, un mēs karojam, līdz viņi paņem mūsējās vai atdod mums savējās. Par ļoti attaisnojamu tiek atzīts iebrukums kādā zemē, pēc tam kad daudzi tās iedzīvotāji nomiruši badā vai tos iznīcinājis mēris, vai tie novājināti savstarpējās ķildās. Uzskata par pieļaujamu sākt karu pret savu tuvāko sabiedroto, ja kāda viņa pilsēta atrodas mums izdevīgā vietā vai kāds viņa zemesgabals varētu noapaļot un papildināt mūsu valsts teritoriju. Ja kāds valdnieks sūta karaspēku zemē, kuras tauta ir nabadzīga un neizglītota, tad viņš likumīgi var pusi iedzīvotāju nogalināt un atlikušos ļaudis paverdzināt, lai tos civilizētu un atradinātu no viņu barbariskā dzīves velida. Ļoti izplatīts ir šāds karalisks un cienījams paņēmiens: ja kāds valdnieks lūdz otra valdnieka palīdzību, lai nodrošinātos pret iebrukumu, tad palīgs pēc tam, kad izdzinis iebrucēju, sagrābj pats šo valsti un nogalina, iesloga cietumā vai padzen valdnieku, kuram tas nācis palīdzēt. Asinsradniecība, laulību saites bieži ir kara iemesls valdniekiem un, jo tuvāka radniecība, jo lielāka tieksme naidoties; nabadzīgas tautas ir alkatīgas, bagātas tautas - lepnas, bet lepnums un alkatība nekad nesatiek. Šādu iemeslu dēļ karavīra amats skaitās cienījamāks par visiem citiem, jo karavīrs ir jehūzs, kas algots, lai aukstasinīgi nonāvētu pēc iespējas daudz savu līdzcilvēku, kas viņu nekad nav aizskāruši.
Eiropā ir arī trūcīgi valdnieki, kas nespēj karot paši un izīrē savu karaspēku bagātākām tautām par noteiktu dienas maksu katram karavīram, un no šīs maksas valdnieki trīs ceturtdaļas patur sev, un tas ir viņu pamatienākums; tādu valdnieku ir daudz Eiropas ziemeļos. «Viss, ko jūs man pastāstīj āt par karu,» teica mans saimnieks, «tikai brīnišķīgi atklāj, kā darbojas saprāts, kas jums it kā piemītot, bet laimīgā kārtā šīs rīcības ir vairāk negodīgas nekā bīstamas, jo daba ir jūs radījusi tādus, ka nevarat lielu ļaunumu nodarīt. Jūsu mute atrodas tik plakani jūsu sejā, ka jūs gandrīz nespējat viens otram iekost, varbūt vienīgi ar savstarpēju piekrišanu. Jūsu priekškāju un pakaļkāju nagi ir tik īsi un trausli, ka ikviens no
mūsu jehūziem varētu pieveikt veselu duci jūsējo. Un tāpēc, atceroties karā nogalināto skaitu, ko jūs nosaucāt, man jādomā, ka esat teicis to, kā nav.»
Varēju tikai pakratīt galvu un pasmaidīt par viņa vientiesību. Un, labi pazīdams kara mākslu, es viņam aprakstīju lielgabalus, kulevrinus, musketes, karabīnes, pistoles, lodes, pulveri, zobenu, durkļus, kaujas, aplenkumus, atkāpšanās, uzbrukumus, mīnas un pretmīnas, bombardēšanas, jūras kaujas, nogremdētus kuģus ar tūkstošiem matrožu, desmitiem tūkstošu kritušo abās pusēs, mirstošo vaidus, gaisā lidojošas ķermeņa daļas, dūmus, troksni, sajukumu, nāvi zem zirgu kājām, bēgšanu, vajāšanu, uzvaru, kara laukus, apklātus ar līķiem, kas atstāti par barību suņiem, vilkiem un plēsīgiem putniem, laupīšanas, izģērbšanas, varas darbus, dedzināšanas un postīšanas. Un, lai parādītu manu tautiešu drosmi, es teicu, ka pats esmu redzējis tos aplenktā pilsētā uzspridzinām gaisā simtiem ienaidnieku uzreiz un tikpat daudz uzspridzinām kuģī un ka esmu redzējis nedzīvos ķermeņus, gabalos saraustītus, nokrītam it kā no debesīm, skatītājiem par lielu prieku.
Gribēju visu aprakstīt vēl sīkāk, bet mans saimnieks lika man apklust. Viņš teica, ka ikviens, kas pazīstot jehūzu dabu, viegli noticēšot, ka tik neģelīgs radījums esot spējīgs uz visām tām rīcībām, kuras es attēlojis, ja vien viņu spēks un viltība līdzinātos viņu ļaunumam. Bet mans stāsts esot pastiprinājis viņa riebumu pret visu šo sugu un radījis viņa prātā tādu satraukumu, kādu viņš nekad vēl neesot sajutis.
Liekoties, ka viņa ausis varētu pierast pie tik pretīgiem vārdiem un mazpamazām zaudēt pret tiem riebumu; lai gan viņš neieredzot jehūzus savā zemē, bet jau vairs nenosodot tos par viņu pretīgajām īpašībām, tāpat kā nenosodot gneihu (plēsīgu putnu) par viņa nežēlību vai asu akmeni par to, ka pāršķeļ tam nagu. Bet, ja radījums, kas saucas par saprātīgu, var būt spējīgs uz tādiem briesmu darbiem, tad viņš baidoties, ka samaitāts prāts ir ļaunāks nekā vienkārši dzīvnieciskums. Viņš tāpēc domājot, ka mums nepiemītot vis prāts, bet kāda cita īpašība, kas veicinot mūsu dabiskos netikumus, tāpat kā kropļa ķermeņa atspulgs nemierīgā straumē ir ne tikai lielāks, bet arī ķēmīgāks.
Viņš piebilda, ka esot pārāk daudz jau dzirdējis par karu šajā un iepriekšējās mūsu sarunās. Patlaban viņu mazliet mulsinot kāds cits jautājums. Es esot viņam stāstījis, ka daži mana kuģa jūrnieki atstājuši dzimteni tāpēc, ka viņu dzīvi izpostījis likums, un paskaidrojis šā vārda nozīmi, bet viņš nespējot saprast, kā likums, kas radīts ikviena aizsardzībai, varot kādu cilvēku izpostīt. Tāpēc viņš vēloties plašākus paskaidrojumus par to, kādu jēgu es piešķirot likumam un viņa pārstāvjiem, ņemot vērā likumu piemērošanu manā dzimtenē; viņš domājot, ka daba un prāts esot vislabākie noteicēji saprātīgām būtnēm, par kādām mēs sevi uzskatot, un tie parādot mums, kas jādara un no kā jāizvairās.