Atbildēju viņa gaišībai, ka ar tieslietu zinātni esmu maz iepazinies, tikai tik daudz, ka dažos gadījumos, kad man bija nodarīta netaisnība, veltīgi esmu griezies pie advokātiem; tomēr piebildu, ka savu iespēju robežās centīšos viņa ziņkāri apmierināt.
Pastāstīju, ka mūsu sabiedrībā ir vesela tādu ļaužu apvienība, kuri no jaunības tiek apmācīti pierādīt ar attiecīgam nolūkam piemērotām plašām runām, ka balts ir melns un ka melns ir balts atkarā no naudas, kas viņiem par to tiek samaksāta.
Šī apvienība paverdzina visus pārējos cilvēkus. Piemēram: ja manam kaimiņam iepatīkas mana govs, viņš noalgo juristu, lai tas pierādītu, ka viņam tiesības paņemt manu govi. Man tad jāalgo cits jurists, lai tas aizstāvētu manas tiesības, jo ir pretlikumīgi, ja kāds cilvēks aizstāvētu pats sevi. Šai gadījumā man, kā īstenam īpašniekam, ir divkārt neizdevīgs stāvoklis: vispirms - mans advokāts, kas no šūpuļa pieradis aizstāvēt nepatiesību, nejūtas savā elementā, kad tam jābūt taisnības aizstāvim, jo šo nedabisko pienākumu viņš izpilda ļoti neveikli un pat ļaunprātīgi.
Neizdevīgi ir arī tas, ka manam advokātam jārīkojas ļoti piesardzīgi, citādi tiesnesis viņam izteiks bārienu un viņa amata brāļi to ienīdēs kā tādu, kas pazemina jurista darba prasmi. Tāpēc man atliek tikai divi paņēmieni ka pasargāt savu govi. Pirmais ir iegūt savā pusē pretinieka advokātu ar divkāršu honorāru, un tad tas piekrāps savu klientu, likdams tiesai saprast, ka taisnība ir viņa pusē. Vai arī mans advokāts liks pēc iespējas nojaust, ka manas prasības ir netaisnas, izteikdamies, ka govs pieder manam pretiniekam; un, ja viņš to izdarīs veikli, tad neapšaubāmi nodrošinās man tiesas labvēlību.
«Jūsu gaišībai jāzina, ka šie tiesneši ir personas, kas ieceltas, lai izšķirtu visādas prāvas par īpašumiem un lai tiesātu kriminālnoziedzniekus; tie izmeklēti no visveiklākajiem juristiem, kas kļuvuši veci vai slinki un, visu savu mūžu darbodamies pret patiesību un taisnību, jūt liktenīgu nepieciešamību atbalstīt viltu, nepatiesus zvērestus un varmācību; daži man pazīstami tiesneši noraidījuši pat lielus kukuļus no tās puses, kurai bija taisnība, lai tikai nekaitētu savai profesijai, izdarot kaut ko nepiemērotu savai dabai un savam amatam.
Šiem juristiem ir princips, ka viss, kas kādreiz tiesā lemts, var tikt likumīgi atkārtots, un tāpēc tie sevišķi cenšas atcerēties visus tos spriedumus, kas vēršas pret taisnību un cilvēku veselo saprātu. Uz šiem spriedumiem ar nosaukumu «precedenti» tie atsaucas kā uz autoritatīviem, lai attaisnotu visnetaisnīgākos uzskatus, un tiesneši nekad nepalaiž garām izdevību rīkoties saskaņā ar šiem precedentiem. Iztiesājot sūdzības, tie cītīgi izvairās iedziļināties lietas būtībā, bet skaļi, nikni un garlaicīgi izklāsta apstākļus, kas neattiecas uz šo lietu. Piemēram, manis pieminētajā gadījumā tie nekad nevēlētos izzināt, kādas tiesības manam pretiniekam ir uz manu govi un kā viņš tās var pierādīt, bet interesētos, vai minētā govs ir sarkana vai melna, vai tās ragi ir gari vai īsi, vai pļava, kurā tā ganās, ir apaļa vai četrstūraina, vai govi slauc māj ās vai ganībās, kādas kaites tai bijušas un tamlīdzīgi; pēc tam viņi meklē precedentus, atliek prāvu no viena termiņa uz otru un tad pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem nonāk pie kāda slēdziena.
Jāpiemin, ka šai apvienībai ir īpaša valoda un savs žargons, kuru neviens cits mirstīgais nevar saprast, un šajā valodā sarakstīti visi viņu likumi, kurus tie sevišķi cenšas pavairot, tā pilnīgi sajaukdami patiesības un nepatiesības, taisnības un netaisnības būtību; tāpēc būtu vajadzīgs vismaz trīsdesmit gadu, lai izlemtu, vai lauks, ko manu priekšteču sešas paaudzes man atstājušas, pieder man vai kādam svešiniekam, kas dzīvo trīssimt j ūdžu attālumā no manis.
Ja tiesā personas, kas apsūdzētas noziegumos pret valsti, metode ir daudz īsāka un vairāk ieteicama: tiesnesis vispirms aizsūta kādu noskaidrot valdošo personu nostāju, pēc tam viņš var bez grūtībām noziedznieku pakārt vai attaisnot, stingri turēdamies pie visām likuma formām.»
Šeit saimnieks mani pārtrauca, izteikdams nožēlu, ka ar tik apbrīnojamām prāta spējām apveltītas būtnes (spriežot pēc mana attēlojuma) kā šie juristi netiek pamudināti būt citu skolotāji gudrībā un zināšanās. Atbildēju viņa gaišībai, ka visos jautājumos, kas neattiecas uz viņu profesiju, tie parasti ir vislielākie nejēgas un muļķi, kas vienkāršā sarunā izrādās visnožēlojamākie neveikļi, tie ir visu zinātņu un gudrības atklāti ienaidnieki, kam piemīt tieksme sakropļot cilvēka dabisko saprātu visās citās jomās, tāpat kā tie to dara savā amatā.
Autors turpina attēlot Angliju karalienes Annas valdīšanas laikā. Eiropas galmu pirmā ministra raksturojums.
Mans saimnieks toreiz nemaz nevarēja saprast, kādi motīvi pamudina šo juristu sugu tā apstulbināt, satraukt un nogurdināt sevi un apvienoties netaisnības kopā, tikai lai darītu pārestības saviem sugas brāļiem; viņš arī nesaprata manu vārdu jēgu, kad teicu, ka tie to dara par maksu. Man ar lielām pūlēm bija viņam jāpaskaidro naudas lietošana, jāapraksta viela, no kuras tā darināta, un metālu vērtība; aizrādīju, ka jehūzs, iegūstot lielu krājumu šīs dārgās vielas, var nopirkt visu, kas tam iepatīkas: smalkākās drēbes, lieliskas mājas, plašus zemes gabalus, visdārgākos ēdienus un dzērienus un izvēlēties visskaistākās sievietes. Un, tā kā vienīgi nauda var sagādāt visus šos labumus, tad mūsu jehūziem šķiet, ka tiem naudas nekad nav diezgan, lai tie varētu to pietiekami izdot vai sakrāt, jo pēc savas dabiskās tieksmes tie ir vai nu izšķērdīgi, vai skopi. Teicu, ka bagātnieki bauda nabago darba augļus un ka pēdējo ir tūkstoškārt vairāk nekā pirmo, ka vairums manas tautas spiests dzīvot postā, strādājot katru dienu par niecīgu algu, lai nedaudzi varētu dzīvot pārpilnībā.