Ja daba (tā saka šie ārsti) radījusi augšējo priekšējo caurumu cietu un šķidru vielu uzņemšanai un apakšējo pakaļējo caurumu šo vielu izvadīšanai, tad šie meistari atjautīgi secina, ka visās slimībās daba
tiekot izsista no līdzsvara, un, lai to atkal atgūtu, tad ķermenis jāārstējot pilnīgi pretējā veidā - samainot caurumu lomas: cietas un šķidras vielas jāievada tūplī un jāizvada pa muti.
Bet bez īstenām slimībām mums ir daudz iedomātu slimību, kurām ārsti izgudrojuši šķietamu ārstēšanu: tām ir dažādi nosaukumi un attiecīgi pretlīdzekļi, un ar šīm slimībām vienmēr apsēstas mūsu jehūzietes.
Šī ārstu suga sevišķļ izceļas ar savām veiklajām prognozēm, kurās tie reti kļūdās; īstenām slimībām, vairāk vai mazāk ļaundabīgām, parastā prognoze ir nāve, un to sagādāt ir vienmēr viņu varā, ja tie slimību neprot izārstēt; gadījumos, kad negaidot parādās atveseļošanās pazīmes pēc tam, kad tie izteikuši savu nāves spriedumu, viņi, nevēlēdamies tikt nosaukti par viltus praviešiem, prot pierādīt pasaulei savu gudrību ar savlaicīgu zāļu devu.
Ārsti sevišķi noderīgi vīriem un sievām, kam apnikuši viņu dzīves biedri; tāpat vecākajiem dēliem, lieliem valsts ministriem un bieži arī valdniekiem.
Jau agrāk man dažreiz bija gadījies runāt ar manu saimnieku par valsts vispārīgo raksturu un sevišķi par mūsu priekšzīmīgo konstitūciju, ko pelnīti apbrīno un apskauž visa pasaule. Kādreiz biju šajās pārrunās nejauši pieminējis valsts ministru, un pēc kāda laika saimnieks man lika tam paskaidrot, kāda veida jehūzu es esot apzīmējis ar šādu nosaukumu.
Teicu viņam, ka manis pieminētā persona - pirmais valsts ministrs jeb ministru prezidents ir radījums, kas nemaz nepazīst priekus un bēdas, mīlestību un naidu, līdzjūtību un dusmas, vismaz neizrāda nekādas citas kaislības kā vien negantas alkas pēc bagātības, varas un tituliem; ka tas lieto vārdus visās vajadzībās, bet nekad ar tiem neizteic savas domas, ka patiesību viņš runā tikai tad, ja tam ir nolūks, lai šo patiesību uzskatītu par meliem, un runā melus, lai tos uzskatītu par patiesību; ka cilvēki, par kuriem aiz muguras viņš runā ļaunu, ir noteikti vislabākie, bet, tiklīdz viņš sāk jūs cildināt citiem un jums pašam, jūs kopš tā brīža esat pazudis. Vissliktākā pazīme ir saņemt no viņa kādu solījumu, sevišķi, ja viņš to apstiprina ar zvērestu, pēc tā ikviens gudrs cilvēks atkāpjas un atmet visas cerības.
Ir trīs metodes, ar kuru palīdzību cilvēks var kļūt par pirmo ministru. Pirmā: ar gudrību un piesardzību izmantojot savu sievu, meitu vai māsu; otrā: nododot vai slepeni gāžot savu priekšgājēju; trešā: ar niknu dedzību runājot publiskās sanāksmēs par galma samaitātību. Bet gudrs valdnieks censtos izvēlēties tādus ministrus, kas piekopj pēdējo no šīm trim metodēm, jo šādi censoņi izrādās visverdziskākie un padevīgākie sava kunga gribai un kaislībām.
Teicu viņam, ka šie ministri, kas pārzina visus valsts amatus, nostiprina savu varu, piekukuļodami senāta un valsts lielās padomes vairākumu; un, visbeidzot, ar paņēmienu, ko sauc par amnestijas aktu (šī akta raksturu es viņam paskaidroju), nodrošinās pret visiem vēlākiem norēķiniem un aiziet no sabiedriskās dzīves apkrauti ar tautai izkrāpto mantu.
Pirmā ministra pils ir seminārs, kur citi tiek audzināti viņa amatam; pāži, sulaiņi un durvju sargs atdarina savu kungu, kļūst valsts ministri savās nozarēs un mācās sasniegt pilnību trijos galvenos virzienos: nekaunībā, melos un kukuļošanā. Tāpēc tiem pašiem ir padoto galms no visaugstākās kārtas personām, un dažreiz ar veiklību un nekaunību tie pakāpeniski kļūst par sava kunga pēcnācējiem viņa amatā.
Šis ministrs parasti atrodas kādas izlaidīgas ielasmeitas vai kāda iemīļota sulaiņa varā un tie ir starpnieki, no kuriem arvien ir atkarīga ministra labvēlība, un tos patiesi var saukt par karaļvalsts galvenajiem balstiem un valdniekiem.
Kādu dienu sarunājoties mans saimnieks, izdzirdējis, ka pieminu savas zemes muižniecību, laipni izteica man glaimu, kuru tiešām neesmu pelnījis: viņš esot pārliecināts, ka esmu dzimis dižciltīgā ģimenē, jo ar savu izskatu, ādas krāsu un tīrīgumu es ļoti atšķiroties no viņa zemes jehūziem, lai gan liekoties vājāks un neveiklāks nekā šie rupjie dzīvnieki, bet to varot izskaidrot ar manu savādāko dzīves veidu, turklāt es esot apveltīts ne tikai ar runas spēju, bet arī ar dažiem prāta iedīgļiem tik lielā mērā, ka visi viņa paziņas mani uzskatot par dabas brīnumu.
Viņš ieteica man novērot, ka baltie, bērie un tumši pelēkie hoihnhnmi neesot gluži tik labi veidoti kā dūkanie, pelēki dābolainie vai melnie, jo tie neesot piedzimuši ar vienādām gara dāvanām, nedz ar vienādu spēju tās attīstīt, tāpēc vienmēr paliekot kalpotāju stāvoklī, nekad necenzdamies izcelties savas sugas pārstāvju vidū, jo tādu rīcību šai zemē uzskatītu par aplamu un nedabisku.
Es pazemīgi pateicos viņa gaišībai par to, ka viņš tik labās domās par mani, bet tūlīt arī apliecināju viņam, ka esmu zemas kārtas, dzimis no vienkāršiem, godīgiem vecākiem, kas ar pūlēm
varēja man dot nepieciešamo izglītību, ka muižniecība pie mums ir pavisam citāda, nekā viņš to iedomājas, ka mūsu jaunos muižniekus no bērnības audzina laiskumā un greznībā un ka, sasnieguši piemērotu vecumu, tie izšķērdē savus spēkus ar izvirtušām sievietēm, kas viņiem pielaiž pretīgas slimības, un, izšķieduši gandrīz visu savu mantu, tie apprec tikai naudas dēļ kādu zemas kārtas nepievilcīgu un neveselīgu sievieti, kuru tie ienīst un nicina. Šādās laulībās dzimušie bērni parasti ir skrofulozi, rahītiski un kroplīgi, un ģimenes nereti izbeidzas pēc trešās paaudzes, ja vien sieva nepacenšas atrast veselīgu tēvu starp saviem kaimiņiem vai kalpotājiem, lai uzlabotu un turpinātu dzimtu; ka vājš, slimīgs ķermenis, bāla seja ir dižciltīgu asiņu īstākā pazīme, bet veselīgs, spēcīgs izskats dižciltīgam cilvēkam ir tik apkaunojošs, ka sabiedrība tūlīt secina: viņa īstenajam tēvam jābūt kādam zirgu puisim vai važonim. Dižciltīgo gara trūkumi atbilst viņu miesas nepilnībām, un tie ir vienaldzība, gara trulums, muļķība, untumi, juteklība un lepnība.