Bez šīs augstās šķiras atļaujas nevar izdot, atcelt un mainīt nevienu likumu, un šiem muižniekiem ir vara lemt par visu mūsu mantu, un viņu lēmumi ir nepārsūdzami.
Autora lielā dzimtenes mīlestība. Viņa saimnieka piezīmes par Anglijas konstitūciju un pārvaldes veidu sakarā ar autora stāstījumu, kā arī paralēles un salīdzinājumi. Viņa saimnieka novērojumi par cilvēka dabu.
Lai lasītājs nebrīnās par to, ka atļāvos tik brīvi attēlot sava paša sugu tādiem mirstīgajiem, kas bija spējīgi domāt visļaunāko par cilvēku dzimumu, vērodami manu pilnīgo līdzību jehūziem.
Bet man atklāti jāatzīstas, ka šo lielisko četrkājaino daudzie tikumi, vēroti pretstatā cilvēku netikumiem, bija tā atvēruši man acis un paplašinājuši manu prātu, ka sāku skatīt cilvēku darbības un kaislības gluži citādā gaismā un domāt, ka nav vērts aizstāvēt manas sugas godu, un tas man bija arī neiespējams, runājot ar tik dziļi saprātīgu būtni, kāds bija mans saimnieks, kas ik dienas atklāja manī tūkstošiem kļūdu, kuras es agrāk nemaz nebiju pamanījis un kuras manā zemē nekad nepieskaitītu pat pie cilvēciskām vājībām. Redzot viņa piemēru, biju pieradinājies just galīgu riebumu pret jebkuru viltību un izlikšanos, un patiesība man šķita tik patīkama, ka nolēmu tai upurēt visu.
Tomēr būšu pilnīgi atklāts pret lasītāju un atzīšos, ka man bija vēl svarīgāks iegansts, kad atļāvos tik brīvi attēlot visus mūsu apstākļus. Biju šai zemē nodzīvojis tikai nepilnu gadu, kad sāku just tādu mīlestību un cieņu pret iezemiešiem, ka stingri apņēmos nekad vairs neatgriezties pie cilvēku sugas, bet pavadīt savas dzīves atlikušo daļu pie šiem brīnišķīgajiem hoihnhnmiem, vērojot visus viņu tikumus un vingrinoties tajos, jo te man nebija netikumu paraugu, ne ļaunu pamudinājumu. Bet liktenis, mans mūžīgais ienaidnieks, bija lēmis, ka tik liela laime nevar būt mana daļa. Taču man ir zināms mierinājums, atceroties, ka visā, ko sacīju par saviem tautiešiem, es viņu kļūdas mīkstināju, cik vien varēju atļauties tāda stingra pārbaudītāja klātienē, un katrā jautājumā devu pēc iespējas labvēlīgu atsauksmi. Jo patiesi, kuru dzīvu cilvēku gan neietekmētu viņa slieksme pieķerties vietai, kur tas dzimis!
Es atstāstu saturu, kāds bija vairākām sarunām ar manu saimnieku tanī laikā, kad man bija gods atrasties viņa dienestā, bet, lai šīs sarunas neatstāstītu pārāk plaši, esmu atstājis tās vairāk neuzrakstītas nekā uzrakstītas.
Kad biju atbildējis uz visiem viņa jautājumiem un viņa zinātkāre, kā likās, bija apmierināta, viņš kādā rītā agri ataicināja mani pie sevis un pavēlēja nosēsties nelielā atstatumā (gods, ko viņš man nekad agrāk nebija parādījis). Viņš teica, ka esot nopietni pārdomājis visu, ko tam pastāstīju par sevi un savu zemi, ka mēs viņam liekoties dzīvnieku suga, kas nezināmas nejaušības dēļ ieguvusi nelielas prāta drumstalas, ar kuru palīdzību mēs tikai padziļinot savu dabisko samaitātību un iegūstot jaunus netikumus, kurus pati daba mums neesot piešķīrusi; ka mēs laupot sev paši tās nedaudzās spējas, ar kurām tā mūs apbalvojusi, ka esot sekmīgi pavairojuši mūsu sākotnējās vajadzības un, kā liekoties, pavadot visu savu dzīvi, veltīgi cenzdamies tās apmierināt ar mūsu pašu izgudrojumiem. Kas attiecoties uz mani, tad acīm redzams man nepiemītot vienkāršā jehūza spēks un veiklība, ka es staigājot nedroši uz savām pakaļkājām, esot atradis iespēju padarīt savus nagus nederīgus pašaizsardzībai un atbrīvojis savu sejas ādu no matiem, kas radīti kā aizsargs pret sauli un nejauku laiku. Un, visbeidzot, es nespējot ne tik ātri skriet, ne tik veikli uzrāpties kokos kā mani brāļi jeb, kā viņš tos dēvēja, «šīs zemes jehūzi».
Mūsu valsts un tiesu iestādes dibinās uz mūsu lielajām prāta un tātad arī tikumu nepilnībām, jo arī prāts viens pats varētu vadīt saprātīgu radījumu, bet, spriežot pēc tā, ko es stāstīju par saviem tautas brāļiem, šādu raksturu mēs nevarot sev piedēvēt; viņš skaidri samanījis, ka, tos saudzēdams, es noslēpis daudzus sīkumus un bieži teicis to, kā patiesībā nav. Viņa domas vēl vairāk apstiprinājušās, kad novērojis, ka es visās savās ķermeņa daļās līdzinoties jehūziem, bet nevarot ar tiem sacensties stiprumā,
ātrumā un veiklībā, man esot pārāk īsi nagi un piemītot vēl citas nepilnības, kuras gan neesot dabas radītas; no maniem stāstiem par manu tautiešu dzīvi, parašām un darbībām viņš secinot, ka arī viņu raksturs esot līdzīgs jehūzu raksturam. Viņš piebilda, ka jehūzi, cik zināms, ienīstot viens otru vairāk nekā jebkuru citu dzīvnieku sugu, un līdz šim šeit mēdzot domāt, ka iemesls tam esot viņu nejaukais izskats, ko ikviens no tiem ievērojot, uzskatīdams citus, bet neredzot pats sevi. Viņš tāpēc sācis domāt, ka esot diezgan prātīgi, ja mēs savu ķermeni apsedzot un ar šo izgudrojumu noslēpjot cits citam savu kroplīgumu, kas citādi būtu gandrīz neizturams. Bet tagad viņš sapratis, ka esot maldījies un ka šo viņa zemes rupjo dzīvnieku naidošanās ceļoties aiz tiem pašiem iemesliem kā mūsējo, ko es tam attēlojis. Viņš sacīja, ja pieciem jehūziem nosviežot barību, kas pietiktu piecdesmit jehūziem, tie nevis ēdot mierīgi, bet sākot viens otru plucināt aiz ausīm, katrs gribēdams sagrābt barību viens pats, tāpēc, ja tos baro laukā, kalpotājs katrreiz stāvot klāt un, mājās barojot, viņus piesienot attālāk vienu no otra; ja aiz vecuma vai negadījuma nobeidzas govs, tad, pirms kāds hoihnhnms to aiznes saviem jehūziem, tuvumā esošie jehūzi bariem atskrienot, lai govi sagrābtu, un tad izceļoties kauja, kādu es attēlojis, un ar saviem nagiem abas puses iecērtot viena otrai briesmīgas brūces, bet jehūzi reti nogalinot viens otru, jo tiem trūkstot tādu piemērotu nāves rīku, kādus esot izgudrojuši mēs. Citreiz tādas kaujas izcīnot jehūzi no dažādiem kaimiņu novadiem bez redzama iemesla, viena novada jehūzi vienmēr gaidot izdevīgu brīdi, lai uzbruktu blakus novada jehūziem, pirms tie paguvuši sagatavoties. Bet, kad viņu nodoms neizdodas, tie atgriežoties mājās un, ja trūkstot ienaidnieku, sākot savā starpā to, ko es saucot par pilsoņu karu. Dažos šās zemes laukos esot atrodami daudzkrāsaini, spoži akmeņi, kas jehūziem ārkārtīgi patīkot; un, ja gadās, ka daži šie akmeņi stingri iegrimuši zemē, tie ar saviem nagiem rakņājot zemi augām dienām, lai tos izceltu, tad aiznesot tos projām un kaudzēm noglabājot savos midzeņos, bet vienmēr uzmanīgi apkārtskatīdamies, jo baidoties, ka citi biedri varētu atrast viņu dārgumus. Mans saimnieks piebilda, ka nekad neesot varējis noskaidrot šās nedabiskās alkatības iemeslu, nedz to, kā šie akmeņi varētu noderēt jehūziem, bet tagad viņam liekoties, ka šī tieksme rodoties no tās pašas mantrausības, ko es piedēvējot cilvēkiem. Reiz viņš izmēģinājuma dēļ pats slepeni aiznesis šādu akmeņu kaudzi no vietas, kur viens no viņa jehūziem to bijis apracis; kad šis netīrais dzīvnieks ieraudzījis, ka viņa dārgumi pazuduši, tas sācis tik skaļi vaimanāt, ka tai vietā saskrējis viss bars; viņš izmisīgi kaucis, tad sācis kost un plosīt pārējos jehūzus, pēc tam iegrimis grūtsirdībā, ne ēdis, ne gulējis, ne strādājis, līdz viņš pavēlējis kādam kalpam slepeni nogādāt akmeņus tai pašā bedrē un tur noglabāt; tiklīdz viņa jehūzs tos atradis, tas tūlīt atžirdzis, kļuvis priecīgs, bet parūpējies akmeņus pārnest uz labāku slēptuvi un kopš tā laika bijis ļoti pakalpīgs kustonis.