Mans saimnieks apgalvoja, un arī es pats to vēlāk novēroju, ka laukos, kur atrodami mirdzošie akmeņi, visbiežāk notiek ļoti niknas kaujas, jo tur pastāvīgi iebrūk kaimiņu jehūzi.
Viņš teica, ka parasti, tiklīdz divi jehūzi atrodot laukā šādu akmeni un sākot cīnīties, lai to iegūtu, kāds trešais izmantojot iespēju un aiznesot akmeni projām. Mans saimnieks šādā rīcībā saskatīja līdzību ar mūsu tiesu prāvām, un es mūsu pašu goda dēļ necentos viņa domas apstrīdēt, tāpēc ka šāds viņa novērotais strīdu atrisinājums bija daudz taisnīgāks nekā daudzi mūsu tiesu spriedumi, jo sūdzētājs un apsūdzētais zaudē vienīgi akmeni, par kuru tie cīnījās, bet mūsu tiesas būtu izbeigušas procesu tikai tad, kad abām pusēm vairs nepaliktu nenieka.
Turpinādams savu runu, mans saimnieks teica, ka nekas nepadarot jehūzus tik pretīgus kā viņu rupjā alkatība, kura liekot tiem bez izvēles aprīt visu, kas gadās ceļā: augus, saknes: ogas, sapuvušu dzīvnieku gaļu vai arī visu kopā, un jehūzu dabai esot raksturīgi, ka viss, ko viņi nolaupot vai nozogot kādā attālākā vietā, tiem vairāk garšojot nekā daudz labāka barība, ko tie saņem mājās. Ja viņu laupījums liels, tie ēd, līdz gandrīz vai pārplīst, un dabas instinkts tiem liek meklēt sevišķu sakni, kas pamatīgi iztīra vēderu.
Esot vēl kāda cita ļoti sulīga sakne, bet tikai retāka un grūti atrodama, ko jehūzi ar lielu kāri meklējot un ar baudu sūkājot, jo tā iedarbojoties uz tiem tāpat kā uz mums vīns. Šīs saknes ietekmē viņi dažreiz glāstot, dažreiz plosot viens otru, kaucot, ņirdzot, vervelējot, straipelējot, klūpot un, dubļos pakrituši, aizmiegot.
Novēroju, ka šai zemē jehūzi bija vienīgie dzīvnieki, kas slimoja, bet viņu slimības bija daudz retākas nekā mūsu zirgu slimības, un to cēlonis nebija slikta kopšana, bet gan šo neķītro dzīvnieku
netīrība un rijīgums. Hoihnhnmu valodā ir tikai viens vispārīgs apzīmējums šām slimībām, kas radies no pašu dzīvnieku vārda, - knījehū jeb jehūzu slimība, un vienīgais ārstniecības līdzeklis ir viņu pašu mēslu un urīna maisījums, ko ar varu iegrūž jehūziem rīklēs. Esmu bieži redzējis, ka to izlieto ar panākumiem, un sabiedrības labā varu to ieteikt saviem tautiešiem kā apbrīnojamu līdzekli pret visām slimībām, kas rodas no pārēšanās.
Kas attiecas uz zinātni, valsts iekārtu, mākslu, rūpniecību un visu pārējo, tad mans saimnieks atzinās, ka viņš redzot tikai nelielu līdzību vai arī neatrodot nekādu līdzību starp savas un manas zemes jehūziem. Viņš gribējis novērot tikai tās īpašības, kas mūsu dabā esot vienādas. Viņš esot dzirdējis dažus vērīgākus hoihnhnmus stāstām, ka gandrīz visiem jehūzu bariem esot kāds valdošs jehūzs (tāpat kā mūsu zvēru parkos briežu bariem ir savs vadonis), kas vienmēr esot ar nejaukāku ārieni un niknāku raksturu nekā pārējie - šim vadonim parasti esot kāds mīlulis, izskatā viņam ļoti līdzīgs, un viņa nodarbe esot laizīt sava kunga kājas un dibenu un sadzīt jehūzietes viņa midzenī, par ko viņš šad tad tiekot atalgots ar gabalu ēzeļa gaļas. Šo mīluli ienīstot viss bars, un tāpēc, lai sevi aizsargātu, viņš vienmēr turoties sava kunga tuvumā. Viņš mēdzot izpildīt savu amatu tik ilgi, līdz rodoties kāds ļaunāks par viņu; tiklīdz viņu atlaiž, visi tā novada jehūzi - jauni un veci, tēviņi un mātītes - viss bars ar viņa pēcnācēju priekšgalā ierodoties un apslacot viņu no galvas līdz papēžiem ar saviem izkārnījumiem. Bet cik daudz to visu varot attiecināt uz mūsu galmiem, valdnieku mīluļiem un valsts ministriem, mans saimnieks atļāva nosacīt man pašam.
Neiedrošinājos neko piebilst pie šā dzēlīgā salīdzinājuma, kas cilvēku saprāta ziņā nostādīja zemāk par vienkāršu medību suni, kurš prot atšķirt barā gudrākā suņa rējienu un tam nekļūdīgi sekot.