Mans saimnieks man pastāstīja, ka jehūzos esot novērojamas vēl dažas citas īpašības, kuras es savā stāstījumā par cilvēkiem neesot pieminējis vai arī tikai pavirši tām pieskāries. Viņš sacīja, ka šiem dzīvniekiem, tāpat kā citiem zvēriem, mātītes esot kopīgas, bet atšķirībā no pārējiem zvēriem jehūzu mātītes pielaižot tēviņu sev klāt arī grūtniecības laikā un ka tēviņi strīdoties un plēšoties ar mātītēm tikpat neganti kā viens ar otru. Abi šie paradumi izpaužot tik nekrietnu zvēriskumu, kādu nav sasniegusi neviena cita dzīva būtne.
Viņu pārsteidzot arī jehūzu dīvainā tieksme uz netīrību un mēsliem, kamēr visiem citiem dzīvniekiem piemīt dabiska tīrības sajūta. Kas attiecas uz abiem pirmajiem apvainojumiem, tad uz tiem pacentos neatbildēt, jo man nebija ne vārda ko sacīt cilvēku sugas attaisnošanai, pretēj ā gadījumā es droši vien būtu runājis pats bez pamudinājuma. Bet es viegli būtu varējis attaisnot cilvēci pret apsūdzību pēdējā punktā, ja šai zemē būtu bijušas cūkas (bet par nelaimi viņu šeit nebija), jo tās ir gan varbūt piemīlīgāki četrkājainie nekā jehūzi, bet, taisnību sakot, kā man pazemīgi gribas domāt, tās nevar lielīties, ka ir tīrīgākas par tiem; un viņa gaišība man piekristu, ja redzētu, cik netīrīgi cūkas ēd un cik labprāt valstās un guļ dubļos.
Mans saimnieks pieminēja vēl vienu īpašību, kuru viņa kalpi bija novērojuši jehūzos un kuru viņš galīgi nesaprata. Viņš teica, ka dažreiz jehūzam uznākot tieksme ievilkties kādā kaktā, nogulties un kaukt un vaidēt un atgaiņāt visus, kas tam tuvojas, lai gan šāds jehūzs esot jauns un nobarojies un tam netrūkstot ne ēdiena, ne dzēriena, un kalpotājs nespējot izprast, kas tam varētu sāpēt. Un vienīgais līdzeklis pret šo kaiti esot smags darbs, kas nemainīgi liekot slimajam jehūzam atžirgt. Es klusēju aiz saudzības pret savu sugu, bet skaidri sapratu, no kurienes ieviesušies grūtsirdības dīgļi: tie apsēž vienīgi laiskos, baudkāros un bagātos, un es apņemtos tos izārstēt ar darba režīmu.
Viņa gaišība vēl piezīmēja, ka jehūzietes bieži nostājoties aiz kāda paugura vai krūma un, vērodamas garām ejošos jaunos tēviņus, parādoties tiem un atkal paslēpjoties ar daždažādām dīvainām kustībām un vaibstīšanos, un novērots, ka viņas šādos brīžos izplatot ļoti nepatīkamu smaku, un, ja kāds no tēviņiem tuvojoties, viņas lēnām atkāpjoties, bieži atskatīdamās, un tad ar mākslotām izbailēm aizskrejot uz kādu zināmu, piemērotu vietu, kur tēviņš viņām seko.
Ja kādreiz sveša jehūziete pieklīstot viņu baram, tad trīs vai četras viņas dzimuma pārstāves sapulcējoties ap to, skatoties uz viņu, acis nenolaizdamas, un pļāpājot un ņirdzot, un apošņājot viņu, un tad novēršoties ar kustībām, kas izpaužot nicināšanu un riebumu.
Varbūt mans saimnieks mazliet pārspīlēja savus secinājumus no visa, ko viņš pats bija novērojis vai ko viņam bija citi stāstījuši; tomēr man bija jāatzīst ar zināmu izbrīnu un dziļām skumjām, ka izvirtības, koķetērijas, netaisnu vērtējumu un mēlnesības iedīgļi dabiski piemīt visam sieviešu dzimumam.
Gaidīju, ka mans saimnieks jebkuru mirkli apvainos jehūzu abus dzimumus pretdabiskās tieksmēs, kas tik parastas pie mums. Bet daba, kā liekas, nav bijusi tik veikla skolotāja, un tikai māksla un prāts radījuši šīs smalkās baudas zemeslodes mūsu daļā.
Autors apraksta dažas jehūzu īpatnības. Hoihnhnmu izcilie tikumi. Viņu jaunatnes audzināšana un apmācības. Viņu nacionālā sapulce.
Apzinoties, ka pazīstu cilvēka dabu daudz labāk, nekā tas bija iespējams manam skolotājam, man bija viegli attiecināt jehūzu raksturu, kā viņš to notēloja, pašam uz sevi un maniem tautiešiem; un man likās, ka pats ar saviem novērojumiem varēšu izdarīt jaunus atklājumus. Tāpēc bieži lūdzu viņa gaišību atļaut man apciemot jehūzu barus kaimiņos, ko viņš man laipni atļāva, būdams pilnīgi pārliecināts, ka naids, ko jutu pret šiem kustoņiem, nekad neatļaus man pakļauties viņu ļaunajai ietekmei; un viņa gaišība pavēlēja vienam no saviem kalpiem, spēcīgam, bēram kleperim, ļoti godīgam un labsirdīgam, mani apsargāt, un bez viņa aizsardzības es arī neiedrošinātos doties tādās dēkās. Jo es jau pastāstīju lasītājam, kā šie pretīgie dzīvnieki man uzmācās, kad tikko biju ieradies šai zemē; vēlāk kādas trīs vai četras reizes gandrīz iekļuvu viņu nagos, kad biju aizklīdis patālāk bez sava zobena. Man likās - viņiem bija kāda nojausma par to, ka esmu no viņu sugas, un es šo nojausmu bieži pastiprināju, atrotīdams piedurknes un rādīdams tiem savas kailās rokas un krūtis, kad mans sargs bija manā tuvumā. Tad viņi centās pienākt man tuvāk un atdarināja manas kustības kā pērtiķi, bet vienmēr ar liela naida izteiksmi, gluži kā lauku kovārņi vajā pieradinātu kovārni aubītē un zeķēs, ja tam gadās iekļūt viņu barā.
Jau bērnībā jehūzi ir apbrīnojami veikli. Tomēr man reiz izdevās notvert trīs gadus vecu tēviņu, un es mēģināju to, maigi glaudīdams, nomierināt, bet mazais velnēns saka tik neganti kliegt, skrāpēties un kost, ka biju spiests palaist viņu vaļā; un bija arī pēdējais laiks, jo, izdzirdīs troksni, viss pieaugušo jehūzu bars saskrēja, bet, redzēdami, ka bērns ir vesels (jo tas aizbēga) un ka mans bēris stāv man blakus, tie neiedrošinājās mums tuvoties. Ievēroju, ka jaunam dzīvniekam piemīt ļoti pretīga smaka, kaut kas vidējs starp zebiekstes un lapsas smaku, tikai daudz nepatīkamāka. Es aizmirsu pieminēt vēl kaut ko (un varbūt lasītājs man piedotu, ja es to nemaz nepieminētu): kamēr turēju derdzīgo mūdzi rokās, tas apķēzīja visas manas drēbes ar saviem dzeltenīgi šķidrajiem, nejaukajiem izkārnījumiem; bet laimīgā kārtā turpat blakus bija mazs strauts, kur nomazgājos, cik tīri varēdams; tomēr neiedrošinājos nākt mana saimnieka tuvumā, līdz nebiju pietiekami izvēdinājies.