majestāte, kas ir ļoti drosmīgs valdnieks, bija mazāk izbijies, nekā es to varēju sagaidīt: viņš pavēlēja man zobenu likt atpakaļ makstī un to nosviest zemē, cik vien piesardzīgi es varot, apmēram sešu pēdu atstatumā no manas ķēdes gala. Tad viņš pavēlēja man parādīt vienu no izdobtajiem dzelzs stabiem, kas bija manas pistoles. Es izņēmu vienu pistoli un uz viņa lūgumu pastāstīju, cik labi prazdams, kā tā jālieto, un, pielādējis to tikai ar pulveri, kas cieši noslēgtajā makā bija palicis jūras ūdens nesaslapināts (pret šo neērtību visi piesardzīgie jūrnieki mēdz sevišķi nodrošināties), es, vispirms brīdinājis imperatoru neizbīties, izšāvu no pistoles gaisā. Izbrīns par to bija lielāks nekā par zobenu. Simtiem cilvēciņu nokrita zemē it kā beigti, un pat imperators, kaut gan palika kājās stāvam, nevarēja ilgāku laiku atģisties.
Es atdevu abas savas pistoles, tāpat kā biju atdevis savu zobenu, pēc tam atbrīvojos no sava pulvera maka un lodēm, bet lūdzu valdnieku glabāt pulveri tālāk no uguns, jo no mazākās dzirksts tas varētu aizdegties un uzspert gaisā viņa ķeizarisko pili. Tāpat nodevu savu pulksteni, ko imperators aplūkoja ar lielu ziņkāri, un tad pavēlēja diviem saviem lielākajiem gvardiem to aiznest, uzmaucot uz kārts un uzliekot kārti plecos, apmēram tā, kā Anglijā nesēji nes alus muciņas. Viņš bija pārsteigts par pulksteņa nepārtraukto tikšķēšanu un par minūšu rādītāja kustību, ko tas varēja labi saredzēt, jo liliputu redze ir daudz asāka nekā mūsējā. Valdnieks lika mācītiem vīriem izteikt savas domas par šo ierīci, un viņu atbildes bija ļoti dažādas un tālas patiesībai, ko lasītāji var labi iedomāties arī bez mana paskaidrojuma, kaut gan, jāatzīstas, zinātnieku izteicienus pilnam nesapratu. Tad atdevu savu sudraba un vara naudu, savu maku, deviņus lielus un dažus mazākus zelta gabalus, savu kabatas nazi un bārdas nazi, matu suku un sudraba tabakas dozi, savu nēzdogu un piezīmju grāmatu. Mans zobens, pistoles un pulvera maks tika aizvesti vairākos ratos uz viņa majestātes arsenālu, bet pārējās lietas man atdotas atpakaļ.
Kā jau iepriekš minēju, man bija slepena kabata, ko pārmeklētāji neatrada, kur glabājās brilles (tās dažreiz lietoju savas vāj ās redzes dēļ), tālskatis un vēl daži sīkumi, kas nevarēja imperatoru sevišķi interesēt, un tāpēc neuzskatīju par sava goda pienākumu šīs lietas parādīt, jo baidījos, ka tās varētu tikt pazaudētas vai sabojātas, ja nonāktu citās rokās.
Autors ļoti neparastā veidā uzjautrina imperatoru un viņa galma dāmas un kungus. Liliputu galma izpriecu attēlojums. Autoram ar zināmiem nosacījumiem tiek dāvināta brīvība.
Mana laipnība un labā uzvešanās tik ļoti patika imperatoram, viņa galmam, armijai un pat visai tautai, ka man sāka rasties cerība drīzā laikā atgūt savu brīvību. Es visādi centos pastiprināt šo labvēlīgo noskaņojumu. Iezemieši mazpamazām pierada un no manis vairs nebaidījās. Dažreiz es nogulos zemē
un atļāvu pieciem vai sešiem liliputiem dejot uz manas rokas, un beidzot zēni un meitenes iedrošinājās spēlēt slēpšanos manos matos. Es tagad biju labi iemācījies saprast un runāt liliputu valodu. Imperators bija nodomājis kādu dienu mani izklaidēt ar dažādiem vietējiem akrobātiskiem priekšnesumiem, kuros liliputi ar savu veiklību un lieliskumu pārspēj visas tautas, kādas pazīstu.
Visvairāk mani iepriecināja virves dejotāji, kas dejoja uz divas pēdas gara, balta diega divpadsmit collu augstumā virs zemes. Es lūgšu pacietīgo lasītāju man atļaut par šiem priekšnesumiem izteikties mazliet plašāk.
Šais izpriecās bieži atgadās liktenīgas kļūmes, un par daudzām no tām saglabājušies nostāsti. Es pats esmu redzējis, kā divi vai trīs kandidāti salauza savus locekļus. Bet briesmas ir daudz lielākas, kad pat ministriem liek rādīt savu veiklību. Jo, cenzdamies pārspēt paši sevi un sacensoņus, viņi tik loti nopūlas, ka reti kāds no viņiem nav vismaz vienreiz nogāzies un daži pat divas vai trīs reizes. Man apgalvoja, ka gadu vai divus gadus pirms manas ierašanās Flimneps būtu katrā ziņā lauzis sev kaklu, ja viens no valdnieka spilveniem, kas nejauši bija nosviests zemē, neatslābinātu viņa kritiena spēku.[10]
Ir vēl viens priekšnesums, kuru sevišķos gadījumos noskatās tikai ķeizars, ķeizariene un premjerministrs. Imperators noliek uz galda trīs smalkus zīda diegus sešu collu garumā: vienu zilu, otru sarkanu, trešo zaļu. Šie diegi paredzēti kā godalgas tām personām, kuras imperators grib pagodināt ar kādu sevišķu savas labvēlības zīmi.
Ceremonija norisinās viņa majestātes lielajā troņa zālē, kur kandidātiem jāiztur veiklības pārbaude, kas ļoti atšķiras no iepriekšēj ās un kam līdzīgu neesmu novērojis nevienā citā zemē, ne Vecajā, ne Jaunajā pasaulē. Imperators mēdz turēt rokās spieķi horizontālā stāvoklī, un kandidāti, tuvodamies cits pēc cita, dažreiz lec spieķim pāri, dažreiz vairākkārt lien zem tā šurp un turp, skatoties pēc tā, vai nu spieķis tiek pacelts augstāk vai nolaists zemāk. Dažreiz imperators satver spieķa vienu galu un premjerministrs otru galu, dažreiz spieķi tur tikai premjerministrs. Kas šos vingrinājumus izdara visveiklāk un visilgāk iztur lēkšanu un līšanu, tiek apbalvots ar zilo diegu, sarkano saņem otrais veiklībā, zaļo piešķir trešajam, un šos diegus tie valkā divkārt apjoztus ap vidukli; galmā reti sastopami augstmaņi, kas nav izgreznoti ar šādu jostu.