Hoihnhnmi mēdz dzīvot septiņdesmit vai septiņdesmit piecus gadus, ļoti reti līdz astoņdesmit gadiem. Dažas nedēļas pirms nāves tie jūt pakāpenisku spēku atslābumu, bet bez sāpēm. Šai laikā viņus bieži apciemo viņu draugi, jo tie vairs nevar iziet no māj ām savā parastajā brīvajā un nevainojamā gaitā. Tomēr desmit dienas pirms nāves - šo laiku tie noteic gandrīz nekļūdīgi - viņi savukārt dodas pretapciemojumos pie saviem tuvākajiem kaimiņiem, un jehūzi tos aizvelk ērtās ragavās; šādas ragavas hoihnhnmi lieto ne tikai līdzīgos gadījumos, bet vecumā arī, dodamies tālos ceļojumos, vai arī, kad nejauši ievainojuši kājas; mirstošie hoihnhnmi pretapciemojumos svinīgi atvadās no saviem draugiem, it kā tie dotos uz kādu tālu vietu šai zemē, kur tie nolēmuši pavadīt savas dzīves atlikušo daļu.
Nezinu, vai vērts piebilst, ka hoihnhnmu valodā nav vārda, kas izteiktu kaut ko ļaunu, atskaitot tos vārdus, kas apzīmē jehūzu ķēmīgumu vai sliktās īpašības. Tā viņi apzīmē kādu kalpa nevīžību, bērna pārkāpumu, akmeni, kas ievaino tiem kājas, ilgstoši sliktu laiku un tamlīdzīgas parādības, pievienojot vārdam apzīmētāju jehū, piemēram: khnam jehū, vhnahohn jehū, inehmndvihlma jehū, un «slikti uzbūvētu māju» sauc ihnholmhnmrohlnrī jehū.
Es varētu ar lielāko prieku vēl plašāk pastāstīt par šīs cēlās tautas parašām un tikumiem, bet esmu nolēmis pēc neilga laika laist klajā atsevišķu grāmatu par šo tematu; es ieteicu lasītājam nogaidīt tās iznākšanu un pagaidām turpināšu stāstīt par bēdīgo katastrofu, kas man uzbruka.
Autora saimniecība un laimīgā dzīve pie hoihnhnmiem. Viņa lielā tikumiskā izaugsme saskarē ar tiem. Viņu sarunas. Autoram saimnieks paziņo, ka tam jāatstāj šī zeme. Viņš aiz bēdām zaudē samaņu, bet paklausa. Ar draudzīgā kalpa palīdzību tam izdodas pagatavot laivu, un viņš uz labu laimi dodas jūrā.
Šai laikā es izveidoju savu mazo saimniecību pēc sirds patikas. Mans saimnieks pavēlēja uzbūvēt man mītni pēc vietēj ā parauga apmēram sešu jardu atstatumā no mājas: šās mītnes sienas un grīdu es noklāju ar māliem un apsedzu ar paša darinātiem niedru paklājiem; savācu kaņepes, kas te aug brīvā dabā, un, tās saplucinājis, izveidoju sev kaut ko līdzīgu matracim; to piebāzu ar dažādu putnu spalvām, kurus biju saķēris ar cilpām, kas vītas no jehūzu matiem, un šo putnu gaļa bija ļoti garšīga. Ar sava naža palīdzību biju uztaisījis divus krēslus, un bērais kleperis man palīdzēja veikt smagāko un sarežģītāko darba daļu. Kad manas drēbes bija novalkātas skrandās, pagatavoju sev citas no trušu ādiņām un no kāda skaista, tikpat liela dzīvnieka (saukta) nnuhnoh ādas, kas apklāta ar smalkām pūkām. No šīm ādām izveidoju sev diezgan pieņemamas zeķes. Savas kurpes pazolēju, izgriežot šim nolūkam gabalu no koka stumbra un piestiprinot to pie virsējās ādas, un, kad tā bija nodilusi, aizstāju to ar saulē izžāvētām jehūzu ādām. Bieži no koku dobumiem izņēmu medu, ko piejaucu ūdenim vai ēdu ar maizi. Neviens cilvēks nav tā pierādījis divu sekojošo sakāmvārdu patiesību: «Daba ir viegli apmierināma» un «Vajadzība ir izdomas māte». Biju ieguvis pilnīgu fizisku veselību un dvēseles mieru, mani neapdraudēja draugu nodevība vai nepastāvība, ne slepenu vai atklātu ienaidnieku apvainojumi. Man nebija vajadzība kukuļot, glaimot vai griezties pie starpniekiem, lai iegūtu kāda liela vīra vai viņa mīluļa labvēlību. Man nevajadzēja aizsargāties pret viltību vai varmācību, šeit nebija ārstu, kas iznīcinātu manu ķermeni, ne juristu, kas izputinātu manu mantu, ne spiegu, kas vērotu manus vārdus un darbus vai par atalgojumu sameistarotu pret mani viltus apsūdzības; šeit nebija smējēju, paļātāju, aizmugures tenkotāju, kabatas zagļu, lielceļa laupītāju, māju uzlauzēju, advokātu, vidutāju, ākstu, spēlmaņu, politiķu, jokdaru, untumnieku, garlaicīgu pļāpātāju, strīdnieku, pavedēju, slepkavu, laupītāju un virtuozu; nebija partiju un kliķu vadoņu un piekritēju, nekādu kārdinātāju un nelāgu piemēru, kas skubina uz netikumiem; šeit nebija apakšzemes cietumu, bendes cirvju, karātavu, pēršanas un kauna stabu, nekādu blēdīgu tirgotāju vai amatnieku, nebija lepnuma, lielības, izlikšanās, frantu, kaušļu, dzērāju, apkārtklīstošu ielasmeitu un venērisku slimību, nebija balamutīgu, netiklu, izšķērdīgu sievu, nedz muļķīgu, lepnu pedantu, nebija uzmācīgu, valdonīgu, ķildīgu, skaļu, klaigājošu, tukšu, iedomīgu un ņirdzīgu draugu; nebija neliešu, kas izniruši no dubļiem, izceldamies ar saviem netikumiem, nedz cēlu cilvēku, kas iemesti dubļos savu tikumu dēļ; nebija augstmaņu, vijolnieku, tiesnešu un deju skolotāju.
Man bija gods tikt iepazīstinātam ar dažiem hoihnhnmiem, kas mēdza apciemot manu saimnieku un pusdienot pie viņa; viņa gaišība laipni atļāva man atrasties tai pašā telpā un noklausīties sarunas. Saimnieks un viņa viesi bieži izrādīja tādu laipnību, ka uzdeva man jautājumus un noklausījās manas atbildes. Dažreiz man bija arī gods pavadīt manu kungu viņa apciemojumos pie citiem hoihnhnmiem. Es nekad neatļāvos runāt pats, bet tikai atbildēju uz jautājumiem, un tad to darīju ar iekšēju nožēlu, jo es zaudēju daudz laika, ko varētu veltīt savu zināšanu papildināšanai, - tik ļoti man patika vienkārša klausītāja loma šajās sarunās, kur nerunāja neko nelietderīgu, bet visu izteica nedaudzos un visnozīmīgākos vārdos, kur, kā jau teicu, tika ievērota vislielākā pieklājība bez jebkādām ceremonijām, kur runātāja vārdi vienmēr sagādāja prieku viņam pašam un sarunu biedriem, kur neviens nepārtrauca otru, negarlaikojās, neiekaisa un neizteica pretējus uzskatus. Viņi saprot, ka satiekoties īsi klusuma brīži ļoti veicina sarunas; manuprāt, viņiem ir taisnība, jo šajos mazajos klusuma brīžos tiem prātā ienāk jaunas domas, kas ļoti atdzīvina sarunu. Viņu sarunu tēmas parasti ir draudzība un labvēlība, kārtība un taupība, dažreiz arī redzamās dabas parādības vai senas tradīcijas, tikumības robežas, nekļūdīgie prāta likumi vai daži lēmumi, kas jāpieņem nākošajā lielajā sapulcē, un ļoti bieži dažādi dzejas jaukumi. Varu piebilst bez lielības, ka mana klātiene tiem sagādāja pietiekamu sarunas vielu, jo deva saimniekam izdevību pastāstīt saviem draugiem par mani un manu zemi, pēc tam viņi izteicās ne visai glaimojoši par cilvēkiem; un tāpēc neatkārtošu to, ko viņi sacīja; lai atļauts tikai piezīmēt, ka viņa gaišība man par lielu izbrīnu izprata jehūzu dabu labāk nekā es pats. Viņi uzskaitīja visus mūsu netikumus un neprātības un atklāja daudzas, kuras tam nekad nebiju pieminējis, tikai pats iedomādamies, kā varētu rīkoties viņa zemes jehūzi, ja tiem būtu mazliet prāta, un viņš secināja ļoti pareizi, cik zemiskam un nožēlojamam jābūt tādam radījumam.