Šā klepera pavadībā vispirms devos uz to piekrastes vietu, kur dumpīgā komanda bija pavēlējusi mani izsēdināt krastā: uzkāpu pakalnā un, skatīdamies uz visām pusēm pāri jūrai, ziemeļaustrumos it kā pamanīju mazu saliņu. Izņēmu savu tālskati un skaidri saredzēju salu, pēc maniem aprēķiniem - piecu jūras jūdžu attālumā, bet bērajam kleperim tā šķita tikai zilgans mākonis, jo viņš nevarēja iedomāties, ka bez viņa zemes ir vēl citas, un nespēja tik smalki saskatīt tālus priekšmetus jūrā kā mēs, kas šo stihiju labi pazīstam. Kad biju saskatījis salu, vairs ilgāk nedomāju, bet nolēmu, ka tai jābūt manai pirmajai piestātnei trimdā, un visu tālāko atstāju liktenim.
Atgriezos mājās, un, apspriedušies ar bēro kleperi, izgājām tuvējā birzī, kur es ar savu nazi un viņš ar asu kramu, kas pēc vietēj ās parašas bija veikli iestiprināts koka rokturī, nogriezām vairākus ozola zarus spieķa resnumā un dažus arī lielākus. Bet neapgrūtināšu lasītāju ar savu darba rīku aprakstu, pietiks, ja sacīšu, ka sešu nedēļu laikā ar bērā klepera palīdzību, kas veica darba smagāko daļu, izveidoju kaut ko līdzīgu indiāņu kanu laivai, tikai lielāku, un apvilku to ar jehūzu ādām, kas bija sašūtas cieši kopā ar manis izgatavotiem kaņepāju diegiem. Arī manas buras bija veidotas no šā dzīvnieka ādas, bet izlietoju tikai jaunākos jehūzus, kurus varēju notvert, jo veco ādas bija pārāk cietas un biezas; uztaisīju arī četrus irkļus. Paņēmu līdz krājumā trusīšu un mājputnu novārītu gaļu un divus traukus - vienu ar pienu, otru ar ūdeni.
Pārbaudīju savu kanu laivu lielā dīķī netālu no mana saimnieka mājas un izlaboju visus trūkumus, aizziedu spraugas ar jehūzu taukiem, līdz tā bija ūdensdroša un varēja izturēt manu un manas kravas smagumu; un, kad laiva bija tik gatava, cik es to spēju izveidot, liku jehūziem bērā klepera un vēl viena kalpa vadībā laivu ratos ļoti saudzīgi aizvilkt j ūras krastā.
Kad viss bija gatavs un pienāca mana aizbraukšanas diena, atvadījos no sava saimnieka, mājas kundzes un visas ģimenes; manās acis bija asaras un sirds - bēdu pārpilna. Bet viņa gaišība aiz ziņkāres un varbūt (ja varu tā teikt bez lielības) daļēji aiz laipnības vēlēj ās redzēt mani kanu laivā un lūdza dažus savus draugus, kas dzīvoja kaimiņos, viņu pavadīt. Vajadzēja gaidīt veselu stundu uz paisuma iestāšanos, un tad, vērodams, ka vējš laimīgā kārtā pūš tās salas virzienā, kurp biju nolēmis ieturēt kursu, vēlreiz atvadījos no sava saimnieka, bet, kad gribēju nomesties pie zemes, lai noskūpstītu viņa kājas nagu, viņš parādīja man godu, saudzīgi paceldams savu priekškāju pie manām lūpām. Es apzinos, cik daudz tikšu nopelts par to, ka pieminu šo pēdējo apstākli. Skauģiem liksies neiespējami, ka tik augsta persona izrādītu tik lielu laipnību tādam zemam radījumam, kāds esmu es. Es arī neaizmirsu, cik labprāt daži ceļotāji lielās ar sevišķām labvēlības izpausmēm, kas tiem parādītas. Bet, ja šie pēlēji labāk pazītu hoihnhnmu cēlo un pieklājīgo raksturu, tie savus uzskatus drīz mainītu.
Izteicis savu cieņu pārējiem hoihnhnmiem, kas pavadīja viņa gaišību, iekāpu savā laivā un atīros no krasta.
XI nodaļa
Autora bīstamais ceļojums. Viņš ierodas Jaunajā Holandē, cerēdams, ka varēs tur apmesties. Kāds iezemietis ievaino viņu ar bultu. Autors tiek sagrābts un ar varu aizvests portugāļu kuģī. Kapteiņa lielā laipnība. Autors ierodas Anglijā.
1714./15. gada 15. februārī tieši pulksten deviņos rītā iesāku šo šķietami bezcerīgo ceļojumu. Vējš bija ļoti labvēlīgs, tomēr sākumā lietoju irkļus, bet, apsvēris, ka drīz noguršu un vējš var mainīties, pamēģināju uzvilkt savas mazas buras un tā, bēguma nests, braucu, cik aptuveni varēju aprēķināt, - ar pusotras jūdzes ātrumu stundā. Mans saimnieks un viņa draugi palika stāvam krastā, līdz es gandrīz biju izzudis no viņu redzes loka, un vairākkārt dzirdēju bēro kleperi (kas mani allaž bija mīlējis) saucam: «Hnui illa niha majah jehū!» - «Esi piesardzīgs, laipnais jehūz!»