Mans nodoms bija, ja iespējams, atrast kādu mazu, neapdzīvotu salu, kur ar savu darbu varētu sagādāt visu nepieciešamo dzīvei, un tā man šķita lielāka laime nekā būt pirmajam ministram kādā Eiropas vispieklājīgākā galmā: tik briesmīga man likās doma atgriezties sabiedrībā, kur valda jehūzi. Manis ilgotajā vientulībā es vismaz varētu nodoties pats savām domām un ar prieku apcerēt neatdarināmo hoihnhnmu tikumus, nebūtu arī iespēju iestigt manas sugas netikumos un samaitātībā.
Lasītājs varbūt atcerēsies, ko es stāstīju par to, kā mana komanda sadumpojās un ieslodzīja mani kajītē, kā es tur pavadīju vairākas nedējas, nezinādams, kādu kursu mēs ieturam; un, kad mani liellaivā izcēla malā, jūrnieki man zvērēja, patiesi vai tikai izlikdamies, ka nezinot, kādā pasaules daļā mēs esot. Tomēr es domāju, ka esam 10 gradu uz dienvidiem no Labas Cerības raga vai ap 45. dienvidu platuma gradu, kā secināju no dažiem vārdiem, kurus noklausījos no viņiem, un, manuprāt, bijām dienvidaustrumos no viņu nodomātā virziena uz Madagaskaru. Lai gan tie bija tikai minējumi, tomēr nolēmu ieturēt savu kursu uz austrumiem cerībā, ka aizsniegšu Jaunās Holandes dienvidrietumu krastu vai varbūt kādu salu, kā to vēlējos, uz rietumiem no šā krasta. Pūta stiprs rietumvējš, un ap sešiem vakarā aprēķināju, ka esmu aizbraucis vismaz astoņpadsmit jūras jūdžu uz austrumiem; pēkšņi saskatīju mazu salu pusjūdzes attālumā, kuru drīz aizsniedzu. Tā bija tikai klints, kurā vētras bija iegrauzušas mazu līcīti. Tur es atstāju savu laivu un, uzrāpies augstāk uz klints, skaidri saskatīju austrumos cietzemi, kas izpletās no dienvidiem uz ziemeļiem. Visu nakti nogulēju savā laivā un, atsācis savu braucienu otrā rīta agrumā, pēc septiņām stundām sasniedzu Jaunās Holandes dienvidaustrumu krastu. Tas apstiprināja manas sensenās domas, ka uz kartēm šī zeme ir atzīmēta vismaz trīs gradus tālāk uz austrumiem, nekā tā īstenībā atrodas; šo domu es pirms dažiem gadiem izteicu savam cienījamam draugam misteram Hermanim Mollam un paskaidroju, kāds ir pamats to secināt, bet viņš tomēr vairāk noticēja citiem autoriem.
Tai vietā, kur piestāju krastā, neredzēju nekādus iedzīvotājus un, būdams neapbruņots, baidījos pārāk attālināties no krasta. Atradu liedagā dažus mīkstmiešus un apēdu tos jēlus, neiedrošinādamies aizkurināt uguni, lai mani neieraudzītu iezemieši. Trīs dienas ēdu austeres un gliemes, lai taupītu savu pārtiku, un man palaimējās atrast strautu ar ļoti labu ūdeni, kas mani stipri atveldzēja.
Ceturtajā dienā, agrā rītā aizgājis mazliet par tālu, uz kāda pakalna ne vairāk kā piecsimt jardu attālumā no manis ieraudzīju divdesmit līdz trīsdesmit iezemiešu. Vīrieši, sievietes un bērni, visi gluži kaili, bija sapulcējušies ap ugunskuru, ko secināju no dūmiem. Viens no viņiem mani ieraudzīja un pateica to pārējiem; pieci iezemieši man tuvojās, atstādami sievietes un bērnus pie ugunskura. Cik ātri spēdams, steidzos uz liedagu un, iekāpis savā laivā, atīros; mežoņi, ieraudzījuši mani aizbraucam, skrēja man pakaļ un, pirms paspēju iebraukt tālāk jūrā, izšāva uz mani bultu, kas dziļi iestrēdza manā kreisajā ceļgalā, - šī rēta man paliks līdz kapa malai. Baidījos, ka bulta varētu būt saindēta, un, atīries tālāk, nekā sniedzās viņu bultas (laiks bija rāms), pasteidzos, cik labi varēdams, brūci izsūkt un apsiet.
Nezināju, ko darīt, jo neiedrošinājos atgriezties šai pašā krastā, bet braucu uz ziemeļiem un biju spiests lietot irkļus, jo vējš, kaut gan neliels, pūta man pretim no ziemeļrietumiem. Meklēju ar acīm drošu vietu, kur piestāt, kad ieraudzīju ziemeļaustrumos buru, kas ik brīdi kļuva redzamāka, un šaubījos, vai gaidīt šo kuģi vai negaidīt, bet beidzot mans riebums pret jehūzu sugu guva virsroku, un, pagriezis laivu, es ar buru un irkļu palīdzību devos uz dienvidiem un piestāju tai pašā līcītī, no kura izbraucu agrā rītā, jo nolēmu labāk uzticēties mežoņiem nekā dzīvot starp eiropiešu jehūziem. Piestūmu savu laivu, cik iespējams, tuvu krastam un paslēpos aiz akmens pie mazā strauta, kurā, kā jau teicu, bija lielisks ūdens.
Kuģis piebrauca pusjūdzes atstatumā no šā līča un izsūtīja savu liellaivu ar traukiem, kuros ieliet svaigu ūdeni (jo šī vieta acīm redzot bija ļoti pazīstama), bet es to pamanīju tikai tad, kad laiva bija gandrīz pie paša krasta un bija jau par vēlu meklēt citu slēptuvi. Jūrnieki piestājot ieraudzīja manu laivu un, to pārmeklējuši, ātri secināja, ka īpašnieks nevarēja būt tālu. Četri no viņiem, labi apbruņoti, pārmeklēja katru aizdomīgu vietu, līdz atrada mani izstiepusos guļam uz vaiga aiz akmens.
Kādu brīdi viņi izbrīnā skatīj ās uz manu dīvaino, neparasto apģērbu, no ādām veidoto kamzoli, manām kurpēm ar koka pazolēm un zvērādu zeķēm, un no tā viņi secināja, ka neesmu šejienietis, kas visi staigā kaili. Viens no jūrniekiem, kāds portugālis, pavēlēja man piecelties un vaicāja, kas es esot. Es šo valodu sapratu ļoti labi un, piecēlies kāj ās, teicu, ka esmu nabaga jehūzs, ko padzinuši hoihnhnmi, un lūdzu, lai viņš ir tik laipns un ļauj man aizbraukt. Tie izbrīnījās, dzirdot mani tiem atbildam viņu pašu valodā, un no manas sejas krāsas secināja, ka man jābūt eiropietim, bet nesaprata, ko gribu teikt ar vārdiem jehūzi un hoihnhnmi, un sāka smieties par manas runas savādo toni, kas atgādināja zirga zviegšanu. Visu laiku drebēju bailēs un naidā. Vēlreiz lūdzu atļaut man aizbraukt un lēnām virzījos uz savas laivas pusi, bet tie mani satvēra un vaicāja, kurā zemē es esot dzimis, no kurienes nākot, un uzdeva vēl daudzus citus jautājumus. Teicu viņiem, ka esmu dzimis Anglijā, no kurienes izbraucu pirms gadiem pieciem, un ka tad viņu zeme ar mūsējo dzīvoja mierā. Es tāpēc izteicu cerību, ka viņi neizturēsies pret mani kā pret ienaidnieku, jo nejūtu pret viņiem nekādu ļaunumu, bet esmu tikai nabaga jehūzs, kas meklē kādu vientuļu vietu, kur pavadīt savas nelaimīgās dzīves atlikušo daļu.