Kapteinim nebija sievas, un viņš turēja tikai trīs kalpotājus, taču nevienam no tiem neatļāvu sevi apkalpot pie galda, bet mājastēva attieksme pret mani bija tik laipna, viņam piemita tik dziļa cilvēciska izpratne, ka patiešām sāku samierināties ar viņa klātieni. Viņš mani tiktāl pierunāja, ka iedrošinājos paskatīties pa sētas logu. Pamazām es sāku iet otrā istabā, no kuras paskatījos uz ielu, bet bailēs atrāvu galvu atpakaļ. Pēc nedēļas viņš pierunāja mani noiet lejā līdz ārdurvīm.
Manas bailes palēnām norima, bet ienaids un nicināšana pieauga. Beidzot kļuvu pietiekami drosmīgs, lai viņa sabiedrībā pastaigātos pa ielu, bet aizbāzu savu degunu ar rūtu un dažreiz ar tabaku.
Pēc desmit dienām dons Pedro, kam biju šo to pastāstījis par saviem mājas apstākļiem, atgādināja man, ka mans gods un sirdsapziņa prasot, lai atgriežos savā dzimtenē un dzīvoju pie savas sievas un bērniem. Viņš teica man, ka nupat ostā esot angļu kuģis, kas gatavojoties izbraukt, un viņš man apgādāšot visu nepieciešamo ceļam. Būtu garlaicīgi atkārtot viņa argumentus un manus iebildumus. Viņš sacīja, ka esot pilnīgi neiespējami atrast tādu vientuļu salu, kādā es ilgojoties dzīvot, bet savā māj ā es būšot pavēlnieks un varēšot pavadīt savu dzīvi tik vientulīgi, cik man patiks. Beidzot padevos, jo sapratu, ka neko citu nevarēju darīt. Atstāju Lisabonu 24. novembrī ar angļu tirdzniecības kuģi, bet neapvaicājos, kas bija kuģa īpašnieks. Dons Pedro pavadīja mani līdz kuģim un aizdeva man divdesmit mārciņu. Viņš laipni no manis atvadījās un šķiroties mani apskāva, kas man bija gandrīz nepanesami. Šajā pēdējā ceļojumā es nesarunājos ne ar kapteini, ne ar kādu no jūrniekiem, bet, izlikdamies slims, ieslēdzos savā kajītē. 1715. gada 5. decembrī mēs izmetām enkuru Daunsā pulksten deviņos rītā, un trijos pēcpusdienā es laimīgi ierados savā māj ā Redrifā.
Mana sieva un bērni apsveica mani ar lielu pārsteigumu un prieku, jo viņi bija uzskatījuši mani par mirušu, bet man atklāti jāatzīstas, ka, ieraugot viņus, sajutu tikai naidu, riebumu un nicināšanu, it sevišķi, kad iedomājos par mūsu ciešajām radniecības saitēm. Lai gan kopš nelaimīgās dienas, kad atstāju hoihnhnmu zemi, piespiedu sevi paciest jehūzu izskatu un sarunāties ar donu Pedro de Mendesu, tomēr manā atmiņā un iztēlē pastāvīgi dzīvoja cildeno hoihnhnmu tikumi un domas. Bet, kad iedomājos, ka, savienodamies ar jehūzieti, esmu kļuvis daudzu jehūzu tēvs, mani pārņēma ārkārtīgs kauns, apjukums un riebums.
Tiklīdz ienācu savā māj ā, sieva mani apskāva un noskūpstīja, bet, tik daudz gadu atradinājies no šā pretīgā dzīvnieka pieskāriena, es iekritu ģībonī, kas ilga gandrīz stundu. Kad rakstu šīs rindas, kopš manas pēdēj ās atgriešanās Anglijā pagājuši jau gandrīz pieci gadi; pirmajā gadā nevarēju paciest savas sievas un bērnu klātbūtni, pat viņu smarža bija man nepanesama, es nespēju ēst ar viņiem vienā istabā. Līdz šim laikam tie neiedrošinās pieskarties manai maizei vai dzert no manas tases, un nekad neesmu varējis kādam no tiem atļaut saņemt manu roku. Pirmā nauda, ko izdevu, bija par diviem jauniem ērzeļiem, kurus turu labā stallī, tie ir mani mīluļi un pēc tiem zirgu puisis, jo mans gars atdzīvojas no staļļa smakas, ar ko piesūkušās viņa drēbes. Mani zirgi saprot mani diezgan labi, sarunājos ar tiem vismaz četras stundas dienā. Viņi nepazīst ne iemauktus, ne seglus, dzīvo lielā mīlestībā ar mani un draudzībā viens ar otru.
Autora patiesīgums. Viņa nolūki, darbu publicējot. Viņš nopeļ ceļiniekus, kas novirzās no patiesības. Autors noliedz, ka tam būtu bijuši kādi tumši nodomi, šo grāmatu sarakstot. Atbilde uz kādu iebildumu. Kolonizācijas metode. Viņš cildina savu dzimteni. Karaļa tiesības uz autora attēlotajām zemēm ir neapstrīdamas. To iekarošanas grūtības. Autors atvadās no lasītāja, pastāsta par savu iecerēto nākamo dzīves veidu, dod labu padomu un nobeidz stāstījumu.
Un tā, laipnais lasītāj, esmu tev devis savu sešpadsmit gadu un septiņu mēnešu ilgo ceļojumu patiesīgu aprakstu, kur neesmu tik daudz rūpējies par stila izpušķojumiem kā par patiesību. Es būtu varējis, kā citi, tevi pārsteigt ar dīvainiem, neiespējamiem stāstiem, bet man patika labāk pastāstīt vienkāršus faktus visparastākajā veidā un stilā, jo mans galvenais nodoms bija tev sniegt paskaidrojumus, nevis tevi uzjautrināt.
Mums, kas esam apceļojuši tālas zemes, kurās reti ieradušies angļi vai citi eiropieši, ir viegli sacerēt nostāstus par brīnišķīgiem jūras un zemes dzīvniekiem. Bet ceļotāja galvenajam mērķim jābūt - padarīt cilvēkus gudrākus un labākus un, stāstot par svešām zemēm, apgaismot viņu prātus ar ļauniem un labiem piemēriem.
No sirds vēlos, lai tiktu izdots likums, ka ikvienam ceļotājam, pirms tam atļauj laist klajā savu ceļojumu aprakstu, jādod zvērests lordam Augstajam kancleram, ka viss, ko viņš nolēmis publicēt, ir pilnīgi patiess, saskaņā ar viņa zināšanām; jo tad pasaule vairs netiktu maldināta, kā tas parasti notiek, kad daži rakstnieki, gribēdami savus darbus padarīt pievilcīgākus publikai, pasniedz lētticīgajiem lasītājiem visrupjākos melus. Savā jaunībā esmu ar lielu prieku lasījis daudzas ceļojumu grāmatas, bet tagad pats apceļojis lielāko daļu zemeslodes un ar saviem novērojumiem kļuvu spēj īgs apgāzt daudzus teiksmainus nostāstus, esmu ieguvis lielu riebumu pret tādu lasāmvielu un arī jūtu zināmu sašutumu, redzot, kā cilvēku lētticību tik nekaunīgi izmanto. Un, tā kā paziņām labpatīkas domāt, ka manas niecīgās pūles varētu noderēt manai tēvijai, tad pieņēmu sev negrozāmu likumu: vienmēr stingri turēties pie patiesības, un mani arī nekas nevar kārdināt novērsties no tās, kamēr paturu prātā sava cēlā saimnieka un citu cildeno hoihnhnmu pamācības, kuras man bija gods tik ilgi pazemīgi uzklausīties.