Nec si miserum Fortuna Sinonem.
Finxit, vanum etiam, mendacemque improba finget.51
Es ļoti labi zinu, cik maz slavas sagādā raksti, kas neprasa ne talanta, ne zināšanu, ne kādu citu gara dāvanu kā vien labu atmiņu vai kārtīgu dienasgrāmatu. Es zinu arī, ka ceļojumu aprakstu autorus, tāpat kā vārdnīcu sastādītājus, iegremdējuši aizmirstībā to autoru smagums un lielums, kas nākuši pēc viņiem un tāpēc nogulušies virs iepriekšējiem. Ir ļoti iespējams, ka ceļotāji, kas vēlākos laikos ieradīsies tajās zemēs, kuras esmu šajā sacerējumā aprakstījis, ievērodami manas kļūdas (ja tādas atradīsies) un pievienodami savus atklājumus manējiem, izspiedīs mani no lasītāju ievērības un nostāsies manā vietā, likdami pasaulei aizmirst, ka esmu kādreiz bijis rakstnieks. Tas būtu man pārāk liels pazemojums, ja es rakstītu slavas dēļ, bet, tā kā mans vienīgais mērķis ir sabiedrības labums, tad nevaru sajust vilšanos. Jo kas gan var lasīt par tikumiem, kurus esmu attēlojis cildenajos hoihnhnmos, nenokaunēdamies par saviem netikumiem, ja tas uzskata sevi par savas zemes saprātīgo, valdošo dzīvnieku? Es neko neteikšu par tām tālo zemju tautām, kurās valda jehūzi, starp kurām vismazāk samaitātie ir brobdingnegieši, kuru gudros morāles un valsts pārvaldes likumus mums derētu ievērot. Bet plašāk es vairs neizteikšos un atļauju saprātīgajam lasītājam pašam izdarīt savas piezīmes un secinājumus.
Diezgan lielu prieku jūtu par to, ka šo manu darbu nevarēs kritizēt, jo kādi iebildumi var būt pret rakstnieku, kas pastāsta tikai vienkāršus faktus, ko novērojis tik tālās zemēs, kuras mūs nevar interesēt ne tirdzniecības, ne politisko sakaru ziņā? Esmu rūpīgi izvairījies no visām kļūdām, kādas dibināti pārmet parastajiem ceļojumu aprakstu autoriem. Bez tam neesmu nemaz partejisks, bet rakstu bez kaislībām, aizspriedumiem vai ļaunprātības pret kādu atsevišķu vai vairākiem cilvēkiem. Es rakstu viscēlākos nolūkos, lai apgaismotu un pamācītu cilvēci, pār kuru bez jebkādas iedomības varu sevi uzskatīt pārāku, ņemot vērā priekšrocības, kādas esmu guvis, tik ilgi dzīvodams starp nevainojamiem hoihnhnmiem. Es rakstu, necerēdams ne uz peļņu, ne uz slavu. Es nesaku ne vārda, kas varētu izlikties kā izsmiekls vai vismazākā mērā aizvainot pat visjūtīgāko cilvēku. Tāpēc ceru, ka man ir tiesības nosaukt sevi par gluži nevainojamu autoru, pret kuru nekad neatradīs saviem talantiem pietiekami materiāla visādi iebildēji, apcerētāji, novērotāji, pārdomātāji, okšķerētāji un piezīmju rakstītāji. Jāatzīstas, man iečukstēja, ka mans Anglijas pavalstnieka pienākums esot bijis pēc pirmās manas atgriešanās iesniegt Valsts sekretāram memorandu, jo visas zemes, kuras pavalstnieks atklāj, piederot kronim. Bet baidos, vai manis aprakstītās zemes mums būtu tik viegli iekarot kā Ferdinando Kortesam kailos amerikāņus. Manuprāt, liliputi nepelna, lai pret tiem raidītu floti un armiju, un es šaubos, vai būtu prātīgi un droši mēģināt uzbrukt brobdingnegiešiem un vai angļu armija sajustos visai labi, ja tai virs galvas parādītos lidojošā sala. Hoihnhnmi patiešām neliekas būt tik gatavi karam, jo šī māka tiem ir pilnīgi sveša, sevišķi, kas attiecas uz šaujamiem ieročiem. Bet, ja es būtu valsts ministrs, nekad nedotu atļauju tiem uzbrukt. Viņu gudrība, vienprātība, bezbailīgums un dzimtenes mīlestība atvietotu visus trūkumus kara mākslā. Iedomājieties divdesmittūkstoš hoihnhnmu ielaužamies eiropiešu armijā, sajaucam rindas, apgāžam ratus, sašķaidām karavīru sejas putrā ar savu pakaļkāju varenajiem spērieniem, jo viņi pelnījuši raksturojumu, kas izteikts par Augustu, - «Recalcitrat undique tutus»[28] . Taču vēlētos iesniegt nevis priekšlikumus par šīs augstsirdīgās nācijas iekarošanu, bet drīzāk gribētu, lai tie paši atsūtītu pie mums pietiekamu daudzumu savu iedzīvotāju, kas civilizētu Eiropu, iemācot mums goda, taisnības, patiesības, mērenības, sabiedriskuma, vīrišķības, tiklības, draudzības, labvēlības un uzticības pamatprincipus. Visu šo tikumu nosaukumi vēl saglabājušies vairākās mūsu valodās, tie sastopami laikmetīgo un seno autoru darbos, un to varu apgalvot, pamatojoties uz tām nedaudzajām grāmatām, ko esmu lasījis.
Bet ir arī cits iemesls, kas mani attur no tieksmes paplašināt viņa majestātes zemes ar manis atklātajām zemēm. Runājot patiesību, man ir nelielas šaubas par valdnieku taisnīgumu šādos gadījumos. Piemēram: kādu pirātu baru vētra nes nezināmā virzienā, beidzot kuģa zēns no marsstengas saskata zemi, tie izkāpj krastā, lai laupītu un sirotu, bet sastop miermīlīgus ļaudis, kas viņus uzņem laipni, tie dod zemei jaunu nosaukumu un formāli to piesavinās savam karalim, tie uzceļ satrunējušu dēli vai akmeni kā piemiņas zīmi, nogalina divus trīs dučus iezemiešu, vēl vairākus aizved ar varu sev līdz kā paraugus, atgriežas mājās un saņem piedošanu. Tā rodas jauna uz dievišķīgu tiesību pamata iegūta domīnija. Pirmajā izdevīgajā gadījumā turp aizsūta kuģus, iezemiešus padzen vai iznīcina; viņu valdniekus spīdzina, lai atklātu, kur glabājas viņu zelts; visa vaļa tiek dota necilvēcībai un iekārēm, zeme kūp no iedzīvotāju asinīm, un šo pretīgo miesnieku bars, kas sarīko šādu svētulīgu ekspedīciju, kļūst par mūslaiku koloniju, kas sūtīta, lai atgrieztu un civilizētu mežoņus un elku pielūdzējus.
Bet šis tēlojums, saprotams, nebūt neattiecas uz britu nāciju, kas var būt paraugs visai pasaulei ar savu gudrību, rūpību un taisnīgumu, nodibinot kolonijas; ar savām bagātajām gara dāvanām, kas sekmē reliģijas un izglītības attīstību; ar ticīgu un apdāvinātu mācītāju izvēli, kas spēj izplatīt kristietību; ar piesardzību, kas izpaužas, nosūtot no metropoles uz provincēm tikai ļaudis, kuru dzīves veids ir mērens un kuri nav pļāpīgi; ar savu stingro taisnības mīlestību, jo tie sūta visu savu koloniju civilajām pārvaldēm tikai visspējīgākos ierēdņus, kas nemaz nepazīst korupciju, un, kā visa vainagojumu, aizsūta tur vismodrākos un tikumiskākos gubernatorus, kam nav citu domu kā vien rūpes par to tautu laimi, kuras tie pārvalda, un par sava karaļa godu.