Bet, tā kā manis aprakstīto zemju tautas acīm redzot nemaz nevēlas tikt iekarotas un paverdzinātas, nogalinātas vai kolonizatoru padzītas un, tā kā tām nav ne zelta, ne sudraba, ne cukura, ne tabakas, tad pazemīgi atļaujos domāt, ka tās nav piemēroti objekti mūsu centībai, drosmei un interesei. Tomēr, ja tie, kam tas vairāk interesē, ir citās domās, tad esmu gatavs apzvērēt, - ja mani likumīgi izaicinās, - ka neviens eiropietis nav šais zemēs ieradies pirms manis. Tas ir, ja var ticēt iezemiešiem un ja neizceļas strīds par abiem jehūziem, kas, kā stāsta, pirms daudziem gadiem ieraudzīti uz kāda kalna hoihnhnmu, zemē.[29]
Bet, kas attiecas uz formalitāti - piesavināties zemes sava karaļa vārdā, tad tā nekad nav man ienākusi prātā, un, ja arī būtu, tad, ņemot vērā, kādā stāvoklī atrados, es aiz piesardzības un pašaizsargāšanās atliktu to līdz labākai izdevībai.
Atbildējis tā uz vienīgo iebildumu, ko varētu jebkad izteikt pret mani kā ceļotāju, es beidzot atvados no laipnā lasītāja un atgriežos savā Redrifas dārziņā, lai nodotos tur pārdomām un lai tās lieliskās tikumiskās pamācības, kuras dzirdēju no hoihnhnmiem, iemiesotu savas paša ģimenes jehūzos, ciktāl tie izrādīsies paklausīgi dzīvnieki; lai bieži aplūkotu savu seju spogulī un tā ar laiku, cik iespējams, pieradinātu sevi paciest cilvēku izskatu, lai nožēlotu hoihnhnmu dzīvnieciskumu manā zemē, bet vienmēr izturētos pret viņu personām ar cieņu, mana cēlā saimnieka, viņa ģimenes, viņa draugu un visas hoihnhnmu cilts dēļ; mūsu zirgiem ir gods viņiem līdzināties savā ārienē, lai gan to prāta spējas ir zemākas.
Pagājušajā nedēļā sāku atļaut savai sievai pusdienot kopā ar mani garā galda attālākajā galā un atbildēt (bet pēc iespējas īsi) uz dažiem jautājumiem, kurus tai uzdevu. Tomēr jehūzu smaka ir joprojām man tik pretīga, ka es degunu pastāvīgi aizbāžu ar rūtām, lavandu vai tabakas lapām. Un, kaut gan pusmūža cilvēkam ir grūti mainīt savus vecos paradumus, es vēl neesmu zaudējis cerību, ka kādreiz varēšu paciest kāda kaimiņu jehūza sabiedrību, nebaidoties, ka nokļūšu viņa zobos vai nagos.
Es varētu vispār vieglāk paciest jehūzu sugu, ja tie apmierinātos tikai ar netikumiem un neprātībām, ko tiem piešķīrusi daba. Es nemaz neuztraucos, redzēdams juristu, kabatas zagli, pulkvedi, ākstu, augstmani, azartistu, politiķi, netiklības perēkļa turētāju, ārstu, liecinieku, pavedēju, advokātu, nodevēju un tamlīdzīgas personas; visi tie iederas dabiskajā kārtībā, bet, kad es redzu kaudzēm kroplības un slimības, kā garīgās, tā miesīgās, kas turklāt uzpūtušās lepnībā, man tūlīt zūd pacietība. Es arī nekad nevarēšu saprast, kā šāds dzīvnieks un tāds netikums var saderēt kopā. Gudrajiem un tikumiskajiem hoihnhnmiem, kas ir visu saprātīgiem radījumiem piemītošo pilnību iemiesojums, nav savā valodā nosaukuma šim netikumam, nav apzīmējuma arī ļaunumam, atskaitot vārdus, ar kuriem tie apzīmē jehūzu pretīgās īpašības, tomēr arī starp tām tie nespēja saskatīt lepnumu, pietiekami neizprazdami cilvēka dabu, kā tā izpaužas citās zemēs, kur šis dzīvnieks valda. Bet es, kam ir lielāka pieredze, varēju skaidri saskatīt dažus šā netikuma iedīgļus mežonīgajos jehūzos.
Turpretim hoihnhnmi, kas dzīvo, vadoties no prāta, lepojas ar savām labajām īpašībām tikpat maz kā es ar to, ka man netrūkst ne roku, ne kāju, jo neviens saprātīgs cilvēks ar to nevar lielīties, lai gan bez šiem locekļiem būtu nelaimīgs. Pakavējos tik ilgi pie šā jautājuma, vēlēdamies, lai angļu jehūzu sabiedrība nekļūtu pilnīgi nepanesama, un tāpēc lūdzu to, kam kaut cik piemīt šis nejēdzīgais netikums, manās acīs nerādīties.
Pateicības vārdi, ko izsaka nelaimīgs hoihnhnms, kurš tagad nes verdzības jūgu Anglijā
Mēs, nelaimīgākie no hoihnhnmu cilts,
Ko darbā nospiež rupju ļaužu vilts,
Jums apliecinām pateicību savu,
Lai katrs hoihnhnms Jums nozviedz slavu.
Ak jehūz laimīgais, kas, nošķīstīts
No ļaužu netikumiem, kļuvis īsts
Tai zemē, kurā valda zirgi cēlie
Par kaunu savas zemes dēliem!
Jūs redzējāt, cik prāts un tikums jauks,
Pat jehūzs kļuva patiesības draugs.
Vai esat pirmais, kas tai krastā bijis,
Vai jehūzs cits mūs nava pamanījis?
Nē, tūkstoši tur bij, bet kaunējās
Aiz lepnas skaudības no sugas tās,
Kas cēlāka par ļaužu sugu ļaunu
Un atklāta tai sagādātu kaunu.
Jūs zināt svešu zemju likumus
Un krietnākos sev guvāt tikumus,
Kā Orfejs gribat ļaudis darīt labus
Un atgriežoties pārvērst kustoņdabu.
Jūs bijāt, dzirdēj āt un redzējāt
Un hoihnhnmu dzīvi slavējāt.
Sāp Jūsu sirds, mūs grūtā darbā skatot,
Šeit iejūgti mēs karietēs un ratos,
Dzen blēži žokeji, dzen mūs aulekšiem,
Nūmarketā mēs nesam peļņu tiem:
Kā nepatīk mums juristus šeit vadāt,
Kas savus klientus cērpj divreiz gadā,
Un Jūsu skolās jāj mūs katrs švauksts,
Kad svīstam mēs, tas lepnībā sēž auksts.
Un tomēr saprāts liek arvienu
Šo postu nest ar zirga cieņu.
Uz laimes zvaigzni gan vēl sirds man cer:
Kāps mugurā man laipnais Gulivers.
Tad nestu to, līdz viņa dzīve beigsies,
Tik viņam labu draugu iegūt veiksies.
Bet, ja man mūžam kalpot ļaunajiem,