Anatols Imermanis
HAMBURGAS ORĀKULS
lidosta Fūlsbitela
Pārlasiet manus pirms pieciem gadiem iespiestos rakstus. Tur jūs jau atradīsiet mūsu šodienu: ekonomisku uzplaukumu uz garīgas nabadzības rēķina; ieročus Alžīrijas nemierniekiem un cietumus vācu radikāļiem; skaļas runas par pasaules iekarošanu bez asins izliešanas, ar eksporta palīdzību, un pusčukstus «pārāk maz žīdu nosists».
MAGNUSS MENKUPS
«Man ir pamats domāt, ka manai dzīvībai draud briesmas.»
Kas to sacīja — mirstošs cilvēks vai skaļrunis? No kurienes nāca šis vaids — no cilpas savilktas rīkles vai no metāla rupora? Reizes desmit pēc kārtas — viens un tas pats teikums, bungādiņas plosošs kliedziens pēc palīdzības.
Mūns pamodās. Pagāja dažas sekundes, kamēr apmiglotajai apziņai izdevās atšķirt realitāti no sapņiem. Teikums bija no detektīvu aģentūrai «Mūns un Deilijs» adresētās Magnusa Menkupa vēstules, kas bija tos pamudinājusi izlidot uz Vāciju. Bet balss patiešām atskanēja no skaļruņa, patīkama sievietes balss ar vieglu vācu akcentu:
— «Lufthanzas» lidmašīna izmet īpašu loku pāri Hamburgas okeāna priekšpostenim — Kukshāfenai. Līdz pirmajam pasaules karam mūsu osta bija vislielākā pasaulē pēc Londonas un Ņujorkas. Gandrīz pilnīgi sagrauta otrajā pasaules karā sabiedroto aviācijas uzlidojumos, tā pašlaik ieņem piekto vietu Eiropā pēc Londonas, Roterdamas, Antverpenes un Marseļas. Hamburgas osta kā pirmā pasaulē tika apgādāta ar radaru sistēmu, kas atļauj izvadāt kuģus ar radio palīdzību visbiezākajā miglā…
Mūns paskatījās pa iluminatoru. Ir jēdzieni, par kuriem var taurēt, cik grib, tomēr tie paliek abstrakcijas bez miesas. Tikai tagad, ieraudzījis zem sevis neskaitāmus elevatorus, noliktavas, portālceltņus, nepārtrauktu autokāru un pasažieru straumi, ko kāri ierija segtas pārejas no krastmalas uz okeāna laineru daudzstāvu klājiem, velkoņu, kuteru, naftas pārliešanas baržu drūzmēšanos ap milzīgiem preču tvaikoņiem un tankkuģiem, Mūns īsteni apjēdza izdaudzināto «ekonomisko brīnumu».
Pēckara Vāciju viņš pietiekami pazina no Deilija gleznainajiem nostāstiem. Deilijs vairākus gadus bija kalpojis okupācijas karaspēkā. Izļodzīti namu grausti, krāmu tirgi katrā laukumā, izmisušas atraitnes, kas mainīja vīra svētdienas uzvalku pret kilogramu eksporta bekona vai sevi pret amerikāņu cigarešu paciņu …
— Kas tad īstenībā uzvarējis karā — viņi vai mēs? — šis Deilijam adresētais ironiskais jautājums palika bez atbildes. Pagriezis galvu, Mūns pārliecinājās, ka blakus sēdeklis tukšs. Kamēr viņš gulēja, Deilijs nebija zaudējis laiku un tagad pilnā sparā flirtēja ar kādu melnādainu skaistuli. Nēģeriete, varbūt arī berberiete, — tā varēja būt gan no harēma aizbēgusi musulmaņu valdnieka mīļotā sieva, gan kādam Hamburgas restorānam angažēta vēderdejas izpildītāja.
Skaistule bija iekāpusi lidmašīnā Lisabonā kopā ar Libānas komersantiem, marokāņu valdības delegācijas locekļiem un studentiem no Ekvatoriālās Āfrikas. Šis eksotisko viesu daudzums arī bija ekonomiskā brīnuma pazīme:
Mūns un Deilijs atstāja lidmašīnu pēdējie. Pie kāpnēm stāvēja viens vienīgs cilvēks. Viņš panācās pretī un teica:
— Magnuss Menkups!
Mūns ziņkārīgi aplūkoja dziļās rievas zem acīm, cietās krunkas ap izsmējīgajām lūpām. Ironiska domātāja seja. Neuzkrītošs pelēks uzvalks, īsi pelnu krāsas mati ar vietvietām izkaisītu sirmumu — aiz šīm nebūtiskajām ārējām detaļām slēpās tas, ko sauc par personību. Tieši tā jāizskatās cilvēkam, ko iedēvējuši par «vācu labklājības dumpīgo sirdsapziņu».
Pirms dažiem gadiem Menkupa vārds bieži figurēja laikrakstu slejās. Nedēļas žurnāls «Hajnburgas Orākuls», kura īpašnieks un galvenais redaktors viņš bija, uzdroši-
nājās publicēt slepenu materiālu par atomkara plāniem. Kara ministrs patvaļīgi lika apcietināt Menkupu un viņa tuvākos līdzstrādniekus, apvainodams tos valsts nodevībā. Tam sekoja vētrains skandals. Apcietinātos vajadzēja atbrīvot, ministrs atkāpās no amata.
— Priecājos, ka esat atsaukušies uz manu SOS, — Menkups atturīgi pasmaidīja. Viņa pašsavaldīšanās pārsteidza. Cilvēks, kuram draud nāves briesmas, parasti izturas pavisam citādi.
— Jūs runājat angliski? — Deilijs vīlies nostiepa. —Cerēju, ka noderēs manas vācu valodas zināšanas. Savā laikā dienēju Vācijā, militārajā policijā.
— Un kādi jums palikuši iespaidi? — Menkups vaicāja.
— Akurāta tauta. Reiz man bija jāuzrauga drupu novākšana ielā, pa kuru bija jābrauc Aikam… ģenerālim Hizenhaueram, — paskaidroja Deilijs īpaši Menkupam, kas pateicās ar ironisku galvas mājienu. — Tikko nokomandēju «Sākt!», tūkstoš cilvēku bez kādas speciālas pavēles izveidoja dzīvu konveijeru, pa kuru ķieģeļi cits aiz cita pārceļoja no rokas rokā. Ar tādu organizētību var rekorda termiņā iznīcināt visu cilvēci.
— Pavisam nesen noklausījos kādā baznīcā sprediķi, — Menkups pasmīnēja. — Mācītājs dvēseliski runāja par to, ka visās nelaimēs vainīgi nevis hitlerieši, bet karš. Civilizētā pasaule dzīvotu pārticībā, nebūtu ne baiļu no nākotnes, ne noziedzības pieauguma, ne narkomānu. Baznīcēni piekrītoši māja, bet kāds invalīds bija tā aizkustināts, ka «āmen» vietā nomurmināja — «heil!»… Piedodiet, es jūs aizkavēju. Jums vēl jāiziet cauri muitas apskatam.
— Cik laika aizņems šī procedūra? — Mūns jautāja.
— Diezgan daudz. Pie mums visu dara pamatīgi.
— Cik man zināms, pret amerikāņiem izturas diezgan pieklājīgi.
— Parasti gan, bet, ja kāds uzodis, kas jūs tādi un kādēļ atbraukuši… — Menkups paraustīja plecus.
— Vai jūs kādam esat stāstījis par mūsu ierašanos?
— Vienīgi notāram. Viņš sastādījis līgumu, ar kuru jūs šodien iepazīstināšu.