Lete bija no marmora. Atbalstījušies pret to, daži kafejnīcā uz pāris mirkļiem ieskrējuši vīrieši dzēra litilitu — neapšaubāmi hamburdziešu tradicionālo dzērienu. Viesmīlis, vēl gluži zēns, gandrīz bez pārtraukuma nesa projām tukšos alus kausus un glāzītes, neaizmirsdams ik reizi noslaucīt slapjo leti.
— Jūs interesējaties par somas saturu, — pasūtījis degvīnu, kas te tika saukts par «Kornbrand», Mūns turpināja sarunu. — Nezinu.
— Nesen jūs bijāt vairāk pārliecināts.
— Sīs piecas minūtes atšķirībā no jums domāju. Lovīze Knoopa man patīk. Pats Menkups sacīja, ka viņa vairāk vērta par visiem citiem kopā, un tas nemaz neizklausījās pēc apslēpta sarkasma. Kādēļ viņš, tik gudrs un tālredzīgs, kļūdītos par šo sievieti?
— Pieņemsim, ka nekļūdās.
— Tad problēma kļūst vēl sarežģītāka. Labam cilvēkam nav iemesla nogalināt citu labu cilvēku. Varbūt Menkups pelna nāvi? — Mūns skaļi prātoja.
— Jūsu apšaubāmie sofismi nav nemaz labāki par maniem aforismiem.
— Piekrītu, — Mūns pamāja. — Jo vairāk tāpēc, ka Menkups ir personība, un kaut vai tādēļ viņam daudz vairāk tiesības dzīvot nekā miljoniem viduvējību.
— Abstrakcijas abstrakciju galā, — Deilijs atgaiņājās. — Daudz vienkāršāk ieskatīties somā.
— Varbūt jūs tajā atradīsiet pistoli, bet konflikta iemeslu tā kā tā neuziesiet… Personības bieži vien ir netaisnas pret tiem, kas zemāki intelektuālā ziņā. Bet tie, kuriem nav izdevies atrauties no ganāmpulka, patērētāji, kas pārtiek no konveijera padotās spēkbarības, iefes-t cilvēkus ar spilgtu individualitāti. Kas ir individualitāte? Pirmkārt, peldēšana pret straumi, pastāvīgs konflikts ar pūli.
— Lovīze katrā ziņā arī nepieder pie pūļa, — Deilijs piezīmēja.
— Pameklēsim citu konfliktu! — Mūns sadrūma.
— Greizsirdība.
— Par to esmu jau domājis. Vai viņi atgādina mīlētājus? — Mūns paskatījās Menkupa virzienā. Zāles pārzinis nule bija iedarbinājis ventilatorus, dūmi slīpiem slāņiem tiecās pret griestiem, Menkupa un Lovīzes sejas varēja skaidri saredzēt.
— Ja nebūtu ieverojama gadu starpība, es gandrīz teiktu — atgādina. Kaut gan, cik atceros, kāds dižgars ne bez pamata teicis: ja vien cilvēkam izdevies pārvarēt milzu bezdibeni starp vīrieša loģiku un sievietes nekonsekvenci, tad visas pārējās atšķirības drīzāk tuvina.
— Spriežot pēc vēstules, Menkupa dzīvība apdraudēta jali vairākas nedēļas, — Mūns nogrima pārdomās. — Pieņemsim, ka draudi patiešām nāk no Lovīzes puses. Kādēļ viņa tik ilgi gaidījusi?
— Ar tādiem pašiem panākumiem jūs varētu prasīt, lai es, nobraucis pa kamīna skursteni tumšā istabā, tūdaļ noteiktu, kā saimnieki izturas pret freidismu … Labāk iedzersim, šī nodarbošanās vismaz neprasa garīgu piepūli.
— Ejam! — ieraudzījis, ka Lovīze pieceļas, Mūns mudināja. Viņa sasveicinājās ar tikko ienākušu pusmūža sievieti un atkal apsēdās.
— Starp citu, iedzeršana nākusi man par labu, — Deilijs nometa banknoti uz letes. — Bet ja nu Lovīzei ir zināms, kas mēs tādi? Un iespējams, pat kļuvis zināms, ka Menkups atlicis uz nenoteiktu laiku izskaidrošanos ar mums? " r
— Kā redzu, Deilij, jūs vēl neesat izkļuvis no tumšās istabas.
— Bet ja nu tomēr? Tādā gadījumā loģika pasaka priekšā, ka viņu nošaus tieši šodien.
Kad viņi pievienojās pārējiem, izrādījās, ka tēlnieks pārsēdies tuvāk Magdai. Krēsls līdzās Lovīzei bija tukšs. Deilijs tūdaļ izmantoja šo apstākli. Dzīvi flirtēdams, viņš lūkoja nemanot pievilkt lakoto somu sev tuvāk. _
— Piedodiet, ka aizkavējāmies, — Mūns pagriezās pret Menkupu. — Apspriedām rakstu sēriju, ko mans kolēģis
domā veltīt Hamburgai. — Mūns pateica to tīšām skaļi, lai pārbaudītu, kā reaģēs Lovīze. Ja viņai zināma īstenība, tam kaut kādā veidā jāizpaužas. Aktrise turpināja mierīgi \ tērzēt ar Deiliju.
— Vai mums nebūtu laiks doties uz izrādi? — Mūns vaicāja.
— Tas ir teātris intelektuāliem gardēžiem, — spriežot pēc Menkupa balss, viņš bija dzēris krietni daudz. — Bekets, Jonesko, Olbijs… To apmeklē cilvēki, kuriem nav jāceļas agri no rīta. Izrāde sākas tikai deviņos.
— Vārdu sakot, eksperimentāls teātris, — Mūns saviebās.
— Neesat cienītājs?
— Maz saprotu no tādas mākslas. Bet skatīties vai nu zemcilvēkos, vai supercilvēkos, kas nez no kurienes iznirst, nez par ko spriedelē, nez kāpēc atkal pazūd, — vienkārši garlaicīgi.
— Acīm redzot, autori uzskata, ka absurda un zemapziņas filozofijas kokteilis vislabāk izsaka divdesmitā gadsimta otro pusi. Kas attiecas uz šā teātra apmeklētājiem, tad viņiem citas lugas vispār neeksistē. Jo nesaprotamāk, jo labāk. Vairāk vielas asprātīgiem minējumiem, oriģināliem spriedumiem un sarežģītiem strīdiem.
— Strīdēties ne par ko arī ir garlaicīgi, — Mūns ar acu kaktiņu turpināja sekot somai, kas lēnām tuvojās Deilijam. — Kaut gan, lai redzētu Lovīzi Knoopu uz skatuves, esmu ar mieru noskatīties pat lugu, kur pārējie visu vakaru tēlos kurlmēmos.
— Tāds upuris šoreiz nebūs vajadzīgs. Lovīze pačukstēja man, ka šīsdienas gabals esot kaut kas detektīv- lugai līdzīgs.
— Pačukstēja? — Mūns pabrīnījās.
— Nūja. Šī izrāde tīta pilnīgā noslēpumā. Avīžniekus neielaida uz mēģinājumiem, aktieriem bija jāzvēr klusēt, autors nav nevienam zināms. Pseidonīms Arno Hels, īsto uzvārdu nezin pat literārā aģentūra, kurai viņš piesūtījis lugu.
— Ja tai vajadzīga tada reklāmā, tad nekas labs laikam nav sagaidāms, — Mūns pasmaidīja.
— Jūs droši vien neesat sapratis.
— Lieliski sapratu. Bet mūsu laikos vislabākā reklāma ir tieši reklāmas trūkums.