— Tas taču… — Mūns iesāka, bet Deilijs veltīja viņam tādu skatienu, ka vārdi iesprūda rīklē.
— Jūsējais? — muitnieks mehāniski vaicāja, ielikdams miniatūru atslēgu tikpat miniatūrā slēdzenē.
— Šobrīd mans.
Ātrslēdzējs kā čūska aizvijās līdz galam, atklādams uz tumša atlasa noguldītu kaklarotu, kas sastāvēja no žilbinošām neparasti liela izmēra pērlēm. Muitnieks pirmo reizi uzmanīgi paskatījās uz Deiliju.
— Kāpēc šobrīd?
— To es jums tūdaļ paskaidrošu, — Deilijs mierīgi turpināja. — Ļoti vienkārši! Tikko atdošu šo rotu savai dāmai, tā pārstās būt manējā.
— Dāvana?- — muitnieks saprotoši pamāja. — Nožēloju, bet dārgakmeņu ievešana bez īpašām licencēm aizliegta.
— Jūs laikam uzskatāt mani par prātā jukušu?! — Deilijs sašuta. — Mūsu laikos pat paša sievai lūko iesmēret viltojumu, kur nu vēl pusmežonīgai nēģerietei, kas neatšķir Dzelzs krustu ar briljantiem un zobeniem no parasta durvju roktura.
Muitnieks saviebās. Dzelzs krusta salīdzinājums ar rokturi neizsauca viņā sajūsmu. Bet viņš bija pārāk labi audzināts.
— Tūlīt pārbaudīsim, — muitnieks kaut ko pačukstēja savam palīgam. — Jums vajā'uzēs uzgaidīt. — Viņš pagriezās pret Mūnu: — Lūdzami, atveriet pagaidām savu čemodānu! »
Mūns sameklēja atslēgu, bet slēgt vaļā kavējās. Ja nu Deilijs arī viņam slepus ielicis daļu no sultāna sievas dārgumiem? Tagad viņš gandrīz vairs nešaubījās, ka viņa aizlaidusies no harēma, iepriekš atsvabinājusi savu augst- dzimušo vīra kungu no dzīves nastas, bet karalisko vērtslietu glabātāju — no pārmērīgām dienesta pūlēm.
— Nu, kā ir, vecais, neesi vēl atbrīvojies? — blakus atskanēja jautrs bass. Mūns pazina amerikāņu lidotāju, kas bija uzbāzies viņiem kafetērijā. Amerikānis uzsita Deili- jam uz pleca un, viegli līgodamies, pagriezās pret muitnieku:
— Man no tevis pienākas par bezmaksas piegādi, Hainc! Tavu meiču pilnīgā kārtībā aizvedu līdz Parīzei… Bet šo te tipu, — viņš norādīja uz Deiliju, — labāk neaiztiec. Viņš vēl tevi pašu iesēdinās tuptūzī! — pilots iečukstēja muitniekam kaut ko ausī un skaļi iesmējās.
— No policijas? Kāpēc tūlīt neteicāt? — pazaudējis jebkuru interesi par Deiliju, muitnieks vīlies aizcirta čemodāna vāku. — Vai ieroči ir?
— Nav, — nekaunīgi skatīdamies viņam acīs, meloja Deilijs.
— Diemžēl mans pienākums jūs pārmeklēt. Lūdzu, sekojiet!
— Atdodiet, Deilij! — Mūns pirmais nolika revolveri uz galda.
Muitnieks rūpīgi apskatīja ieročus, pat saskaitīja patronas, bet izrādījās — tikai tādēļ, lai ierakstītu kvītī numuru un munīcijas daudzumu.
— Atstājot Vāciju, saņemsiet atpakaļ… Pateicos, kungi, — viņš laipni palocījās.
— Ja nu mēs aizlidosim nevis no šejienes, bet, teiksim, no Rietumberlīnes? — Deilijs jautāja.
— Atsūtīsiet kvītis, un mēs nogādāsim uz norādīto adresi. Piegāde uz mūsu rēķina. Jus atrodaties Vācijā, — muitnieks lakoniski paziņoja ar zināmu lepnumu balsī.
— O jā, — Deilijs piekrita. — Kārtība jums^Priekšzīmīga. Kāda mana paziņa stāstīja, ka pat kara apstākļos vāciešiem nekas neesot gājis zudumā. Koncentrācijas nometnē, kur viņai gadījies pavadīt kādu laiku, rūpīgi reģistrējuši ne tikai jaunpienākušo zelta plombas, bet pat bērneļiem atņemtās rotaļlietas atzīmējuši īpašā sarakstā.
— Jūsu paziņa strādaja tur par uzraugu? — muitnieks jautāja tādā tonī, it kā runa būtu par parastu profesiju.
— Nē! — Deilijs asi atcirta.
No vācieša tuklās sejas nozuda laipnais smaids. Pagriezis Deilijam muguru, viņš pavēlēja nākamajam:
— Atslēdziet savu ceļasomu!
Menkupa automobilim bija tāda pati neuzkrītoša pelēka nokrāsa kā viņa uzvalkam. Bet tā bija grezna, bez šaubām, importa mašīna. Mūns noliecās un izlasīja uz radiatora «NSU Sportprinz». Sporta princis! Diezgan piemērots vārds šim niķelētajam brīnumam, kas izturētu konkurenci ar pasaules vislabākajām markām. Nolikts blakus tūrisma reklāmas stendam ar Reinas bruņinieku piļu krāsainajām fotogrāfijām, neona ugunīs mirdzošām ielām ar rūpnīcas panorāmu, kuras iestiklotie korpusi pazuda aiz apvāršņa līnijas, šis automobilis šķita nevis transporta līdzeklis, bet ekonomiskā brīnuma uzskatāma ilustrācija.
Pats Menkups kaut kur kavējās. Acīm viņu meklēdams, Mūns ieraudzīja savus Lisabonā iekāpušos ceļabiedrus. Nēģeru studenti, jauniņu vācu meiteņu ielenkti, gaidīja autobusu — ekspresi. Pazīšanās iniciatīva neapšaubāmi piederēja sieviešu dzimumam. Jautri smiedamās, meitenes deva jaunajiem paziņām adreses un telefonus. Viena, uz pirkstgaliem pastiepusies, noskūpstīja milzīgu nēģeri ar neticami violetu ādas krāsu.
Tūlīt pēc tam Mūns kļuva par liecinieku vēl vienam skūpstam. Vispirms viņš ieraudzīja pa taksīša logu izkārušos žilbinoši melnu rociņu, kura satvēra Deilija pasniegto krokodilādas neseseru. Deilijs noliecās, galanti piespieda lūpas pie rokas, un taksometrs aizbrauca. Mūns pašūpoja galvu. Izdabūt cauri muitai lietiņu, kuras vērtība neveiksmes gadījumā tiktu aplēsta ar ieslodzījuma gadiem, un apmierināties ar rokas skūpstu — tas nemaz neizskatījās pēc Deilija. Vai tiešām bruņinieku pilis uz reklāmas stenda atmodinājušas viņā līdz šim svešo augstsirdīgo vēlēšanos pakalpot daiļām dāmām? Bet tad notika kaut kas vēl neaptveramāks. Deilijam tuvojās amerikāņu pilots — tas pats, kas nezināšanas dēļ joprojām uzskatīja, ka Deilijs ir no policijas dienesta. Tagad viņš vairs nelīgojās, tieši otrādi — veikli pārskaitīja banknotes, kuras Deilijs izvilka no kabatas.