— Mēs esam vienīgie cilvēces pārstāvji, kurus Magnuss ielaiž savā vientuļnieka pasaulē, — pasmaidīja jauna sieviete — ļoti slaida, cieši pieguļošā, melnā tērpā, tumšām acīm un melniem, samērā īsi apcirptiem matiem. Aktrise Lovīze Knoopa atgādināja itālieti. Viņa, tāpat kā Ballins, runāja angliski.
— Tiesa, — Menkups pamāja. — Ieslodzījums viennīcā man tik ļoti iepatikās, ka pēc atbrīvošanas brīvprātīgi turpinu to pašu dzīves veidu. Atteicos ne tikai no galvenā redaktora posteņa, bet arī no visiem paziņām. Ļaužu attiecībām jādibinās uz pilnīgu savstarpēju uzticēšanos, citādi vispār nav vērts satikties.
Otra sieviete pateica kaut ko vāciski. Tā bija interjēra -arhitekte Magda Štrēlica. Vērojot ap kaklu apsietā lakata raibo, urbānistisko zīmējumu un pie ceriņkrāsas jakas piesprausto metālisko ziedu, varēja bez pūlēm iztēloties viņas noformētos dzīvokļus.
— Viņa brīnās par Magnusu, — Lovīze paskaidroja.
— Kāpēc? — Mūns vaicāja.
Deilijs neko nejautāja. Viņš bija tā nogrimis aktrises aplūkošanā, ka droši vien nemaz nedzirdēja sarunu.
— Ar jūsu personām mūsu Magnuss ielaidīs savā sabiedrībā vēl divus cilvēces pārstāvjus, — Ballins paskaidroja.
— Pie tam amerikāņus. Magnuss, starp citu, viņus neieredz ne acu galā, — Lovīze smējās.
— Jus lieliski runājāt angliski, — Deilijs bija pārliecināts, ka kompliments ir vistiešākais ceļš uz sievieti.
— Puslīdz.
— Ar tādu izskatu tas ir vairāk nekā vajadzīgs, — Deilijs turpināja uzbrukumu.
— Dīter, pierakstiet! — Lovīze pagriezās pret Ballinu.
— Dīters Ballins vāc oriģinālus aforismus, — viņa paskaidroja visai nopietni.
— Bet piedodiet, tas nemaz nebija aforisms, — Deilijs apjuka.
— Jo ļaunāk jums pašam! — Lovīze paskatījās pulkstenī. — Mums vēl daudz laika. Iedzersim?
Tēlnieks Lerhs Cvikavs pakalpīgi nolika Mūnam priekšā ēdienu karti. Spilgti sarkani mati, stipri izliekta piere, ko šķērsoja viena vienīga horizontāla rieva, mezglaini pirksti, kas pastāvīgi kustējās, melna velveta jaka — šīs cita citu papildinošās reljefās pazīmes droši vien bija iekārdinājušas jauno mākslinieci pie blakus galdiņa. Pagriezusies pret viņu kopā ar visu krēslu, tā uzmeta portretu ar pasteļu krītiem. Tēlnieks bija ideāls modelis. Visu šo laiku viņš sēdēja gandrīz nekustīgi. Viņa klusēšanu varēja izskaidrot vai nu ar angļu valodas galīgu neprašanu, vai ar īso pīpi, ko tas ne reizes nebija izņēmis no mutes.
Ēdienu karte bija vācu valodā. Neizprotamie nosaukumi Mūnam neko neizteica. Bet pēc ēstgribu ierosinošajām smaržām varēja gūt zināmu priekšstatu par pavāru mākslu. Kas attiecās uz izvēli, tad kafejnīcai, kur neiegriezās, lai apmierinātu izsalkumu, tā bija pārsteidzoši bagāta. It īpaši salīdzinājumā ar tāda paša tipa amerikāņu kafejnīcām, kur apmeklētājs var dabūt pāris pieticīgai gaumei domātu ēdienu.
— Varbūt zušu zupu? — Ballins piedāvāja viesiem.
— Tāpat kā zivju ūtrupes Altonā, tas ir tieši tas, kā dēļ vērts braukt uz Hamburgu.
— Paldies. Mēs ar Deiliju pēc reportieru parašas pusdienojam tikai pēc redakcijas slēgšanas, — Mūns pajokoja, pievienodams savus meslus Menkupa izgudrotajam mītam.
— Lieliski! — Menkups pasmaidīja. — Tādā gadrjuiņā: ko dzersiet?
— Es? To pašu, ko jūs! — ignorēdams viņu, Deilijs galanti pagriezās* pret aktrisi.
— Litilitu! — Lovīze sauca pāri visai zālei.
Viesus apkalpoja ar pārsteidzošu ātrumu. Pusaudži iestīvinātos baltos frenčos ar rotaļīgiem uzplecīšiem, šaudīdamies starp galdiņiem, drīzāk atgādināja cirka māksliniekus nekā oficiantus. Nevērīgi žonglēdami izstieptajos pirkstos smagi piekrautu paplāti vai balansēdami veselu piramīdu, viņi it kā uz skrituļiem šaudījās pa telpu. Divi zāles pārziņi ar cienīgu profesorisku izskatu aprobežojās ar satiksmes regulēšanu.
— Septiņus litilitus! — Lovīze pasūtīja oficiantam, kas piesteidzās klāt.
— Oriģināls kokteilis? — Deilijs interesējās.
— Tikpat oriģināls, cik jūsu aforismi. Tūlīt redzēsiet.
Pēc īsa brīža oficiants bija atkal klāt. Uz paplātes atradās kausi ar alu un sīkas glāzītes, kurās, izrādās, bija degvīns.
— -Nu, lūk, Deilija kungs, jūs tagad esat saņēmis pirmo lekciju lejasvācu dialektā, — Lovīze apmierināti smējās.
— Litilits nozīmē mazu alu plus mazu šņabīti. Kaut gan lejasvācu dialekts ir tuvs angļu valodai, vāciešiem tas liekas neiedomājami komisks. Mūsu teātrī vienreiz uzdrošinājās izrādīt Šekspīru. Vairums publikas sastāvēja no kvidjē…
— Kvidjē? — Deilijs pārjautāja katram gadījumam.
— Tā mēs Hamburgā dēvējam citu novadu vāciešus. Hamleta monologs izsauca tādu smieklu vētru, ka aktierim tā arī neizdevās to pabeigt. Pēc tam sapratu, kāpēc pie mums izrāda vai vienīgi vodeviļas.
— Sankt-Pauli teātris tieši ar to slavens, ka vienīgais Vācijā sniedz izrādes lejasvācu dialektā, — Menkups paskaidroja. — Tāpēc to labprāt apciemo tūristi.
— Es reklamētu to pavisam citādi, — Deilijs paziņoja.
— «Vienīgais teātris pasaulē, kur šausmīgo lejasvācu dialektu izrunā visdaiļākā sieviete.»
— Dīter, neaizmirsti pierakstīt! — Lovīze uzsauca.
— Tas taču arī bija aforisms? — Viņa uzticīgi pieliecās Deilijam. — Jebšu mani atkal maldinājusi valodas nezināšana?
— Protams, aforisms! — Deilijs norūca. — Pie viena ieteicu Ballina kunga kolekcijai šādu izteicienu: «Sieviete,
kas noraida komplimentus, pretendē uz patiesību. Bet, ja pateiksiet viņai šo patiesību, jūs uzskatīs par meli.»*
— Man jūs jāsarūgtina. Ballina kungu interesē tikai vēsturisku personu izteicieni, — Magnusa seja no izdzertā alus lēnām sārtojās. — Viņš raksta dokumentālas grāmatas par Trešā reiha uzvarām un sagrāvi. Sevišķi interesanta viņa «Ģenerāļu sazvērestība»… Kas attiecas uz Sankt-Pauli teātri, tad tas diemžēl arī nevarēs izmantot jūsu asprātīgo reklāmu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Lo tur vairs nav ko darīt.