Rozenkrancs.
Princi, tas man pat prātā nenāca.
Hamlets.
Kadēļ tad jūs smejaties, kad es teicu: mani neiepriecina vīrietis?
Rozenkrancs.
Es domāju, princi, — ja nekas jūs vīrietī neiepriecina, kāds gavēņmielasts tad sagaida aktierus: mēs sastapām tos ceļā, tie nāk šurp piedāvāt jums savus pakalpojumus.
Hamlets.
Karaļa lomas tēlotājs lai sveikts; viņa majestāte dabūs no manis viņam pienācīgās nodevas; sirotājs bruņinieks atradīs darbu savam zobenam un vairogam; mīlētājs neskums par velti; komiķis mierīgi varēs beigt savu lomu; klauns smīdinās tos, kam kutelīgas plaušas; un godātā kundze varēs brīvi izteikt savas domas, ja vien neklups pār pantmēru. Kas tie par aktieriem?
Rozenkrancs.
Tie paši, kuri jums kādreiz loti patika, pilsētas traģiķi.
Hamlets.
Kāda jēga tā braukāt apkārt? Palikt uz vietas būtu izdevīgāk slavai un peļņai.
Rozenkrancs.
Domāju, tam visam sakars ar pēdējā laika pārmaiņām.
Hamlets.
Vai viņiem vēl arvien tāda pati piekrišana kā tolaik, kad es biju pilsētā? Vai viņu izrādes tāpat apmeklē?
Rozenkrancs.
Patiesi, vairs ne.
Hamlets.
Kā tā? Vai viņi sāk jau ierūsēt?
Rozenkrancs.
Nē, viņi strādā tikpat veiksmīgi, bet tur, kungs, uzradies tāds bērnu — mazu vanadzēnu bars, kuri spiedz pār mēru un kuriem šausmīgi aplaudē; tie tagad modē, un viņi tā dārdina pa tautas skatuvēm — kā viņi tās dēvē, — ka daudzi, kas nēsā ieročus, baidās pat no zosu spalvas un vairās tur rādīties.
Hamlets.
Kā — vai tie ir bērni? Kas viņus uztur? Kā viņiem atlīdzina? Vai viņi šādu nodarbību piekops tikai tik ilgi, kamēr spēs dziedāt? Vai vēlāk, kad paši izvērtīsies par profesionāliem aktieriem — kas droši vien tā būs, ja vien tie neuzsāks ko labāku, — neteiks, ka viņu rakstnieki netaisnīgi, likdami tiem runāt pašiem pret savu veiksmi?
Rozenkrancs.
Patiesi, daudz bijis darba kā vieniem, tā otriem, un publika nekaunas tos sakūdīt uz ķildām. Vienu laiku bija tā, ka darbs neienesa ne sarkanu grasi, ja tanī dzejnieks un aktieri neplūcās ar saviem pretiniekiem.
Hamlets.
Vai tas var būt?
Gildenšterns.
Ak, viņi vareni klupa cits citam cekulā.
Hamlets.
Un zēni uzvarēja?
Rozenkrancs.
Jā, mans princi; tie aiznesa Hēraklu ar visu tā nastu.
Hamlets.
Nav jābrīnās, jo mans tēvocis ir dāņu karalis, un tie, kas, viņu ieraudzījuši, vaikstījās, kad mans tēvs vēl dzīvoja, tagad maksā divdesmit, četrdesmit, piecdesmit vai simt dukātu par viņa miniatūrportretu. Jods parāvis, tur ir kas pārdabisks, ja vien filozofija to spētu izdibināt.
Ārā atskan taures.
Gildenšterns.
Tie ir aktieri.
Hamlets.
Kungi, esiet sveicināti Elsinorā! Sniedziet rokas! Pie sasveicināšanās parasti mēdz būt komplimenti un ceremonijas; ļaujiet man ievērot šo parašu arī pret jums, lai mana izturēšanās pret aktieriem, kurai, es saku, jābūt diezgan smalkai, neiznāktu svinīgāka nekā pret jums. Esiet sveicināti; bet mans tēvocis — tēvs un krustmāte — mana māte maldās.
Gildenšterns.
Kādā ziņā, mans dārgais princi?
Hamlets.
Esmu prātā jucis tikai tad, kad vējš iegriežas no ziemeļrietumiem; ja vējš no dienvidiem, es atšķiru vanagu no sikspārņa.
Ienāk Polonijs.
Polonijs.
Esiet sveicināti, kungi!
Hamlets.
Klausieties, Gildenštern, un arī jūs, Rozenkranc, pie katras auss pa klausītājam: šis lielais zīdainis, kuru šeit redzat, nav vēl izkūlies no saviem mazbērna autiņiem.
Rozenkrancs.
Varbūt viņš pa otram lāgam tur ievīstīts, jo mēdz sacīt, ka veci ļaudis otrreiz kļūstot kā mazi bērni.
Hamlets.
Es pareģoju: viņš nāk man pieteikt aktierus; gan redzēsiet. Jūs, kungs, pareizi teicāt: tas bija pirmdien no rīta, jā, tiešām.
Polonijs.
Mans kungs, man jums ziņojams kaut kas jauns.