Hamlets.
Mans kungs, man arī jums ziņojams kaut kas jauns. «Kad Roscijs Romā aktieris bij…»
Polonijs.
Aktieri atbraukuši, mans princi.
Hamlets.
Ejiet nu!
Polonijs.
Goda vārds…
Hamlets.
«Ikkurš uz sava ēzeļa.»
Polonijs.
Vislabākie aktieri pasaulē kā traģēdijai, tā komēdijai, historijai, pastorālei, pastorālai komēdijai, historiskai pastorālei, traģiskai historijai, traģikomiski historiskai pastorālei, nedalītai darbībai, tā brīvam skandējumam. Seneka nav par grūtu, Pļauts nav par vieglu. Rakstītai lugai un improvizācijai šie ir vienīgie vīri.
Hamlets.
Jefta, Izraēļa soģi, kāds dārgums tev piederējis!
Polonijs.
Kāds dārgums viņam bija, mans princi?
Hamlets.
Lūk, «Tam vienīgā meita skaistule, ko mīlēja viņš pārlieku».
Polonijs sāņus.
Vēl arvien par manu meitu.
Hamlets.
Vai man nav taisnība, vecais Jefta?
Polonijs.
Ja jūs mani saucat par Jeftu, mans princi, tad man tiešām ir meita, kuru mīlu pārlieku.
Hamlets.
Nē, tas vēl nav viss.
Polonijs.
Kas tad vēl, mans princi?
Hamlets.
Redz tas, «Kā dievs liek, tam jānotiek». Un tālāk, jūs zināt: «Tas gadījums, kāds parasts mums.» Svētās dziesmas pantos atradīsiet ko vairāk, jo, lūk, tur jau nāk manu vārdu pārtraucēji.
Ienāk četri vai pieci aktieri.
Esiet sveicināti, kungi! Sveiki visi! Priecājos redzēt tevi veselu. Sveiki, mīļie draugi! A, mans vecais draugs! Tavs vaigs ir apspalvojis kopš tā laika, kad tevi pēdējo reizi redzēju; vai brauci uz Dāniju, lai bārdā man murminātu? Ak mana jaunā kundze un jaunkundze! Pie svētās dievmātes, kopš pēdējo reizi jūs redzēju, jūs esat tikusi tuvāk debesīm par veselu pirksta platumu. Lai dievs dod, ka jūsu balss nebūtu zaudējusi savu skanīgumu kā nodilusi nauda. Esiet sveicināti visi! Kā franču vanadznieki, mēs metīsimies uz visu, ko ieraudzīsim; dosim uz vietas izrādi; rādiet, ko spējat; lūdzu, kādu kvēlu monologu.
Pirmais aktieris.
Kādu monologu, mans princi?
Hamlets.
Reiz dzirdēju tevi vienu skandējam, bet uz skatuves tas nekad nav dzirdēts un, ja arī, tad ne vairāk kā vienu reizi, jo, atceros, pūlim tas nepatika; lielai publikai tas bija tikpat kā kaviārs. Bet, kā man šķita un arī citiem, kuru spriedums tādās lietās pārāks par manējo, luga bija lieliska, uzbūve un darbība viscaur noskaņota, rakstīta ar māksliniecisku izpratni. Atceros, kāds izteicās, ka neesot šais rindiņās sāļuma, kas padarītu vielu pikantāku, ne izteiksmē izsmalcinātības, tā esot godīga dzeja, cik vienkārša, tik patīkama, drīzāk daiļa nekā grezna. Viens monologs man tur ļoti patika: tas bija Eneja stāsts Didonai, sevišķi, kur runā par Priama nogalināšanu. Ja to vēl atceraties, tad sāciet ar šo rindu — kā taču bija…
«Pirrs bargais, tā kā Hirkanijas zvērs», — nē, tā nav, tas sākās ar «Pirru».
«Pirrs bargais, ieroči kam tikpat tumši,
Cik tumšs ir viņa nolūks, naktij līdzīgs,
Kad posta zirgā viņš bij paslēpies,
Viss baismiem, melniem rakstiem notriepies,
No galvas līdz pat kājām apķepis
Ar tēvu, māšu, bērnu asinīm.
Un apkvēpis melns ielu ugunsgrēkos,
Kas negantu un nolādētu gaismu
Dod slepkavīgiem bendēm. Uguns svelmē
Kas iztvīcis un notriepts asinīm,
Pirrs velnišķais, ar acīm zvērīgām —
Viņš meklē cilšu tēvu Priamu.»
Tā, tagad turpiniet.
Polonijs.
Dieva vārds, mans princi, jūs skaisti deklamējat — ar labu akcentu un izjūtu.
Pirmais aktieris.
«Drīz viņš to rod,
Kur cīnās tas ar grieķu pārspēku;
Tam vecais šķēps vairs rokai neklausa,
Kur kritis, guļ nu kurls pret pavēlēm.
Ar pārspēku tad uzbrūk Priamam,
Pilns niknuma viņš atvēzējies cērt,
Bet šķēpa vējš vien gurdo tēvu gāž,
Un pamirusi Troja, it kā justu,
Ar liesmojošo galvu pelnos krīt,
Un šausmīgs dārds tad Pirru apdullina.
Jo raugi, viņa šķēps kā atvēzienā,
Pār Priama baltbalto galvu celts,
Šķiet, gaisā atdūries. Kā uzgleznots
Pirrs stāv nu tur, kā aizmirsis, ko darīt
Viņš gribējis, un nedara nekā.
Kā bieži redzam, nākot negaisam,
Viss pēkšņi noklust, mākoņi stāv stingi,
Vējš norimst; daba klus' kā nāves skauta,
Līdz pērkongrāviens pāršķeļ klusumu.
Tā apmulsušais Pirrs mulst atriebei.
Un Kiklops āmuru nekad nav zvēlis
Pret Marsa rūdītajām bruņām tā,
Kā asiņainais Pirra šķēps šķeļ Priamu.
Prom, Fortūna, prom, netiklā!
Ak dievi, Jūs tiesā lielajā tai varu atņemiet,
Ik spieķi izlauziet tās riteņiem
Un rumbu aizmetiet no debeskalna
Līdz pekles dibenam.»
Polonijs.
Tas par garu.
Hamlets.