Pirmais jūrnieks.
Viņš to darīs, ja viņu lūgs. Te jums vēstule, kungs, no sūtņa, kurš brauca uz Angliju; ja vien jūsu vārds ir Horācijs, kā man teica.
Horācijs lasa.
«Horācij, kad esi pārskatījis šīs rindas, tad izgādā, lai šie ļaudis nokļūst pie karaļa: viņi ved tam vēstules. Mēs tikko divi dienas bijām jūrā, kad stipri bruņojies jūras laupītāju kuģis sāka mūs vajāt. Buras mūs dzina lēnām, mēs bijām spiesti paļauties uz savu drosmi, un sadursmē es uzdrāzos uz viņu klāja, bet tanī pašā acumirklī viņi atgrūda savu kuģi no mūsējā, un es viens pats kļuvu par viņu gūstekni. Viņi izturējās pret mani kā žēlīgi zagļi, bet viņi zināja, ko dara: man viņu labā kas jādara. Gādā, lai karalim nāk rokā manas vēstules, un pats steidzies šurp pie manis ātri, it kā Tu bēgtu no nāves. Man ausī Tev sakāmi vārdi, kas Tevi padarīs mēmu; taču tie neatsver pašu lietu. Šie labie ļaudis Tevi atvedīs pie manis. Rozenkrancs un Gildenšterns turpina ceļu uz Angliju. Par tiem man daudz Tev ko stāstīt. Paliec sveiks!
Tas, kuru Tu pazīsti kā savu Hamletu.»
Ak, nāciet, gādāšu, lai varat nodot
Jūs vēstules un mani tūdaļ vest
Pie tā, no kā jūs vēstules man nesāt.
Aiziet.
SEPTĪTĀ AINA Cita istaba pilī.
Ienāk karalis un Laerts.
Karalis.
Nu esmu tīrs un taisns jūsu priekšā
Un jūsu sirdī ieslēdzams kā draugs,
Kad dzirdējāt, ka tas, kas nonāvējis
Ir jūsu godājamo tēvu, tīko
Pēc manas dzīvības.
Laerts.
Tas skaidri redzams.
Bet sakiet — kāpēc nekā neuzsākāt
Pret šādiem noziedzīgiem nedarbiem,
Kā saprāts, jūsu drošība, viss cits
To prasīja?
Karalis.
Tur divi iemesli,
Kas jums varbūt var likties nesvarīgi,
Man tomēr svarīgi. Jo viņa māte
No viņa skatieniem gandrīz vien dzīvo;
Un man ar viņu dzīve saistīta, —
Vai tikums tas, vai vājība, —
Ka nespēju pret princi uzstāties,
Kā zvaigzne riņķot var tik orbītā.
Bet otrs, kāpēc to ļaudīs nelaidu,
Ir tas, ka tauta princi ļoti mīl
Un viņa kļūdas gremdē sajūsmā;
Kā avots koku pārvērš akmenī,
Tie sodu viņam vērstu žēlastībā,
Bet manas bultas būtu izdrāztas
Par smalkām tādam stipram pretvējam
Un sistos atpakaļ uz mani pašu,
Ne tur, kurp es tās raidītu.
Laerts.
Un tāpēc
Man bija jāzaudē mans mīļais tēvs;
Un neprātībā dzīta mana māsa,
Kas bija it kā sava laika kalngals
Ar savu raksturu un zināšanām,
Ja cildināt mēs varam to, kas bijis.
Bet mana atriebība nāks.
Karalis.
Lai tomēr miegu tas jums netraucē,
Jūs neceriet, ka mēs tik kūtras dabas,
Ka ļausim bārdu briesmām plucināt
Un domāsim to tikai rotaļu.
Drīz vairāk dzirdēsiet. Man jūsu tēvs
Bij mīļš, bet mīlam arī paši sevi,
Un tāpēc jūs, es ceru, atzīsiet…
Ienāk vēstnesis ar Hamleta vēstulēm.
Vēstnesis.
Jums vēstules, mans kungs, no Hamleta.
Šī jūsu augstībai, šī karalienei.
Karalis.
No Hamleta?! Kas viņas atveda?
Vēstnesis.
Teic, jūrnieki, mans kungs; redzējis
Tos neesmu. Tās Klaudijs iedeva
No atvedējiem.
Karalis.
Tās jādzird, Laert, jums. Jūs varat iet!
Vēstnesis aiziet.
Lasa.
«Augstais un varenais, Jums jāzina, ka esmu izlikts kails Jūsu valstī. Rīt lūgšu atļauju stāties Jūsu karalisko acu priekšā, lai vispirms atvainotos un ziņotu Jums manas pēkšņās un visai dīvainās atgriešanās iemeslus. Hamlets.»
Ko tas nozīmē? Vai visi atpakaļ?
Vai tikai mānīšanās un ne vairāk?
Laerts.
Karalis.
Tas Hamleta.
Kails! Beigās piezīme:
Vai vari dot man kādu padomu?
viņš saka, esot «viens».
Laerts.
Tas mani mulsina, kungs.
Bet lai viņš nāk!
Tas manu slimo sirdi spirdzinās,
Ka spēšu viņam acīs pasacīt: «Tas ir tavs darbs.»
Karalis.
Ja būtu tā, Laert.
Bet kā gan citādi tas domājams?
Vai gribat manu padomu?
Laerts.
Jā, mans kungs, Ja vien jūs nevadāt uz mieru.
Karalis.
Uz tavu mieru. Ja viņš nu pārnācis
No trimdas, ceļojumu pārtraucot,
Un nedomā vairs atsākt to, tad man
Jau padomāts kāds derīgs pasākums,
Kur ne vien klups viņš, bet vairs necelsies.
Par nāvi šo ne vējiņš nežvīgos,
Nav viņa mātei jāsaredz te darbs,
Bet nejaušība.
Laerts.
Piekrītu, mans kungs.
It sevišķi, ja iegrozīt var tā,
Ka es tad ierocis.