Laerts.
Ak vai! Kur noslīkusi?
Karaliene.
Kur vītols aug, pār strautu pārlicis,
Kas lapas atspoguļo ūdenī;
Tur gājusi tā savas vītnes vīt
No kalmēm, nātrēm, pīpenēm un kosām,
Ko draišķie gani rupjā vārdā sauc,
Bet rātnās meitenes — par miroņpirkstiem.
Tai rāpjoties uz pārlīkuša zara,
Lai uzkārtu tur savus vainagus,
Zars pēkšņi atlūzis, un vainagi
Un viņa pati straumē iekritusi.
Tās tērps virs ūdens izplēties un brīdi
Kā sirēnu virs viļņiem turējis,
Bet viņa senas dziesmas dziedājusi,
Kā briesmas nenojaušot, vai kā būtni,
Kas dzimusi un viļņos radusi.
Pēc brīža, tērpam samirkstot,
Ar visām dziesmām dzelmē ierauta
Un noslīkusi tur.
Laerts.
Ak, noslīkusi!
Karaliene.
Jā, noslīkusi, noslīkusi.
Laerts.
Par daudz tev valgmes, mana Ofēlija,
Es tāpēc valdu asaras. Un tomēr
Tās mūsu; dabai savas ierašas;
Lai saka kauns, ko grib, ar asarām
Būs izraudāta sievišķība. Sveiki,
Mans kungs! Es ugunīgus vārdus teiktu,
Kas tūlīt iekvēlotos gaišās liesmās,
Ja neprāts neizdzēstu tos.
Aiziet.
Karalis.
Ģertrūd, iesim!
Cik grūti bij man viņa dusmas remdēt!
Nu baidos, tās var sacelties par jaunu.
Lai tāpēc viņam sekojam!
Abi aiziet.
PIEKTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA Kapsēta.
Ienāk divi kaprači ar lāpstām un citiem rīkiem.
Pirmais kapracis.
Vai viņu glabās kā visus kristīgos, ja viņa tīšu prātu meklējusi atpestīšanu?
Otrais kapracis.
Es tev saku — kā kristīgo; tāpēc roc žiglāk viņai kapu: viss noskaidrots, un nolemts, ka viņu vajag apbedīt kā kristīgo.
Pirmais kapracis.
Kā tas var būt, ja vien viņa nav noslīcinājusies aizstāvēdamās?
Otrais kapracis.
Nu, tā tas ir.
Pirmais kapracis.
Nē, tur būs kāds āķis. Citādi nav. Tas ir tā: ja es slīcinos apzināti, tad tā ir darbība, bet darbībai ir trīs daļas: nolūks, norise un izpildījums. Tātad viņa apzināti slīcinājusies.
Otrais kapracis.
Bet paklausies, mīļo kapracīt.
Pirmais kapracis.
Pag, ļauj tu man. Te ir ūdens, labi. Te stāvēs cilvēks, labi. Ja nu cilvēks metas ūdenī un noslīcinās, tas ir, gribējis vai negribējis, bet noslīcis ir. To tu iegaumē. Bet, ja ūdens nāk pie viņa un viņu noslīcina, tad viņš pats nenoslīcinās. Tātad, ja cilvēks pats nav vainīgs pie savas nāves, tad viņš nav saīsinājis dzīvību.
Otrais kapracis.
Vai tads ir likums?
Pirmais kapracis.
Ak vai, tā tas ir; izmeklēšanas likums par mirušajiem.
Otrais kapracis.
Vai gribi zināt taisnību? Nebūtu viņa lielmaņa meita, tad viņu apraktu ārpus kapu sētas.
Pirmais kapracis.
Te nu bija. Visvairāk žēl, ka augstmaņiem šai pasaulē pat slīcināties un kārties labāk nekā citiem kristīgajiem. Dod šurp manu lāpstu. Dārznieki, grāvrači un kaprači tomēr ir vissenākie augstmaņi; viņi turpina Ādama arodu.
Otrais kapracis.
Vai tas bija augstas kārtas?
Pirmais kapracis.
Tas bija pirmais, kas lietoja kādus kaujas rīkus.
Otrais kapracis.
Kā — viņam taču nebija nekādu rīku.
Pirmais kapracis.
Ko, vai tu esi pagāns? Kā tu tulko svētos rakstus? Svētos rakstos teikts, ka Ādams racis. Vai bez kāda rīka viņš varēja rakt? Bet es tev vēl ko jautāšu. Ja tu man neatbildēsi, kā klājas, tad atzīsties…
Otrais kapracis.
Nu, laid vaļā!
Pirmais kapracis.
Kas ceļ stiprāk par mūrnieku, kuģu būvētāju vai namdari?
Otrais kapracis.
Karātavu cēlājs; jo viņa celtne pārdzīvo tūkstošiem iemītnieku.
Pirmais kapracis.
Ļoti asprātīgi un pareizi. Karātavas tiešām ceļ labi. Bet ko viņas ceļ labi? To, kas dara slikti. Tu dari slikti, sacīdams, ka karātavas ceļ stiprākas par baznīcu; tātad karātavas darītu labi, ja paceltu tevi. Bet atbildi taču, ko jautāju.
Otrais kapracis.
Kas ceļ stiprāk par mūrnieku, namdari un kuģu būvētāju?
Pirmais kapracis.
Jā, pasaki un staigā vesels.
Otrais kapracis.
Jā, varu jau pateikt.
Pirmais kapracis.
Nu?
Otrais kapracis.
Ka tevi jods, nevaru vis.
Notālēm nāk Hamlets un Horācijs.
Pirmais kapracis.
Nelauzi vairs ilgāk savu galvu par to, jo muļķa ēzeli pātaga nepamudinās iet žiglāk; bet, ja tev kādreiz kāds tāpat prasa, tad saki: kapracis, jo viņa celtās mājas pastāv līdz pastardienai. Aizjoz nu pie Jogena un atnes mēriņu sīvā.