Horācijs.
Vai tiešām?
Hamlets.
Te pilnvara: to izlasi, kad vaļa.
Vai gribi zināt, kā es rīkojos?
Horācijs.
Es jūs lūdzu!
Hamlets.
Tā neģēlību ielenkts,
Pirms manā galvā bija gatavs prologs,
Jau viņi spēli sāka; es apsēdos
Un sacerēju jaunu pavēli;
To glīti uzrakstīju, lai gan kādreiz,
Kā valstsvīri, glītrakstu biju nievājis
Un daudzkārt noņēmies, to bojādams.
Bet šoreiz tas man derēja.
Vai gribi Tu zināt raksta saturu?
Horācijs.
Jā, princi.
Hamlets.
Tur angli noteikti lūdz mūsējais, —
Ja uzticams viņš dāņiem vasalis,
Ja draudzība starp tiem lai zied kā palma,
Ja miers tai allaž savu kviešu vītni
Starp abiem tur kā saderības zīmi, —
Un daudz vēl šādu nozīmīgu «ja», —
Tad, tiklīdz saņemts būs šis raksts un lasīts,
Bez kādām liekām pārrunām tūliņ
Lai vēstnešus liek nokaut, nedodot
Pat laika grēkus izsūdzēt.
Horācijs.
Bet zīmogs?
Hamlets.
Jā, arī te man palīdzēja debess.
Man klāt bij tēva zīmogs, tagadējam
Kas bij par paraugu. Tā rakstu atkal
Es tāpat salocītu varēju
It pilnā kārtībā tad turpat atlikt.
Tie nekā nemanīja. Otrā dienā
Bij jūras kauja. Tālāko tu zini.
Horācijs.
Bet Gildenšterns un Rozenkrancs iet bojā.
Hamlets.
Šo ceļu viņi paši izvēlējās,
Tie manu sirdsapziņu nemoca.
Tiem neveicās, jo iejaucās, kur nenākas.
Ir bīstami, ja nokļūst vājais tur,
Kur divi spēcīgie un naidīgie
Viens pret otru stājas.
Horācijs.
Ak, kāds karalis!
Hamlets.
Kā domā tu, vai būtu laiks ko sākt?
Vai tam, kas nobendēja manu tēvu,
Un māti darīja par netikli,
Bet pats man jauca cerības un izvēli,
Kas viltīgi bij metis makšķeri
Un tīkoja man laupīt dzīvību,
Vai sirdsbalss neliek pacelt roku, viņam
To atmaksāt? Vai tas nav grēks, ja ļauj vēl
Šim trumam dzijāk mūsu miesā ēsties?
Horācijs.
Drīz viņam ziņa būs no Anglijas,
Kāds viņa pavēlei tur iznākums.
Hamlets.
Tā drīz būs klāt. Bet starplaiks mans.
Mūžs cilvēkam ir īss, var pateikt — «viens».
Bet žēl man, Horācij, ka aizmirsos
Pret Laertu; jo viņa rīcībā
Es redzu atainotu savu rīcību.
Es centīšos tā labvēlību iegūt,
Bet man patiesi lielas dusmas sanāca
Par viņa lielību ar savām bēdām.
Horācijs.
Klau! Kas tur nāk?
Ienāk Ozriks.
Ozriks.
Pagodinos apsveikt jūsu augstību ar atgriešanos Dānijā.
Hamlets.
Pazemīgi pateicos, kungs. Vai tu pazīsti šo knisli?
Horācijs.
Nē, mans labais princi.
Hamlets.
Tad tavs stāvoklis ir apskaužams, jo viņu pazīt ir netikums. Viņam daudz auglīgas zemes. Ja lops lopiem kungs, tad viņa barības sile stāvēs blakus karaļa galdam. Tas ir kovārnis, bet, kā jau teicu, lielu mēslu īpašnieks.
Ozriks.
Godājamais princi, ja jūsu augstībai labpatiktu veltīt man īsu brīdi, man būtu kas sakāms no viņa majestātes.
Hamlets.
Es uzklausīšu, cienījamais, ar visiem dvēseles spēkiem. Lieciet savu cepuri, kur tai jābūt; tā domāta galvai.
Ozriks.
Pateicos, augstība, ir ļoti karsts.
Hamlets.
Nē, ticiet man, ir ļoti auksts; pūš ziemelis.
Ozriks.
Patiesi, mans kungs, ir pavēss.
Hamlets.
Un tomēr man šķiet, ka ir ļoti svelmīgs, karsts, vismaz es to jūtu.
Ozriks.
Nu ārkārtīgi, mans kungs; ir ļoti spiedīgs, es nevaru pateikt, kā tas ir. Bet, mans kungs, viņa majestāte liek man jums ziņot, ka par jūsu galvu noslēgtas lielas derības. Redziet, tas ir tā, ka…
Hamlets.
Es lūdzu, jūs neaizmirstiet…
Hamlets norāda, lai liek cepuri galvā.
Ozriks.
Jūsu augstība, patiesi, man tā ir vieglāk. Mans kungs, nesen galmā ieradies Laerts; ticiet man, absolūts džentlmenis ar visspīdošākajām spējām, ļoti sabiedrisks, smalkām manierēm. Tiešām, runājot līdzībās, viņš ir labā toņa vārdnīca: kādu vien rakstura īpašību gribat, tādu pie viņa atradīsiet.