Ienāk Fortinbrass, angļu sūtnis un pavadoņi.
Bungas, karogi.
Fortinbrass.
Horācijs.
Fortinbrass.
Sūtnis.
Horācijs.
Fortinbrass.
Horācijs.
Fortinbrass.
Sēru maršs, visi aiziet, aiznesdami līķus, pēc tam lielgabalu salūts.
Hamlets
Traģēdija Hamlets sarakstīta ap 1600—1601. gadu, kā to atzīst un aprāda Šekspīra darbu hronoloģijas pētnieks E. K. Cemberss. Tanī pašā laikā sākušās arī traģēdijas Hamlets izrādes. Šekspīra dzīves laikā traģēdija iespiesta trīs reizes: 1603., 1604. un 1611. gadā in (ļuarto formātā, bet pēc tam — 1623. gadā uzņemta lielajā in folio izdevumā.
Šekspīra Hamleta tēlam par ierosmi noderējis pusleģendārais princis Amlets, kura vārds sastopams kādā islandiešu sāgā. Pirmais literatūras piemineklis, kur šī teika atstāstīta, ir 12. gs. hronika Historia Daniae, kuras autors ir Saxo Grammaticus. Pēc šiem avotiem ar teiku par Hamletu iepazinies Fransuā de Belforē, kas to atstāsta krājuma Histoires tragigues piektajā grāmatā. 17. gs. sākumā Londonā publicēts Belforē stāsta tulkojums angļu valodā. Agrāk šekspirologi gan domāja, ka Šekspīrs izmantojis šo tulkojumu. Taču tagad šī versija pilnīgi atmesta, jo Šekspīram bija pazīstama kāda vecāka luga par šo pašu tematu, kas izrādīta uz angļu skatuves jau 1589. gadā. Tikai toreizējā luga nav saglabājusies, un nav noteikti zināms pat tās autors. Ir pētnieki, kas šo dramatisko sacerējumu piedēvē spāniešu traģēdijas autoram Kidam. Domājams, ka 16. gs. beigās angļu aktieriem bija pazīstams vēl kāds vecāks šīs lugas variants, kas arī nav saglabājies. No abiem šiem variantiem Šekspīrs aizguvis lielās Hamleta traģēdijas sižetu.
Tātad Šekspīrs traģēdijā Hamlets, tāpat kā citās savās lugās, sižetu nav pirmais cēlis dienas gaismā, taču piedevis tam ārkārtīgi dziļu, filozofisku traktējumu.
Teiksmainais Dānijas prinča Hamleta tēls Šekspīra ģēnija atveidojumā dzīvo un dzīvos. Šekspīrs padarījis viņu ar visiem seniem notikumiem nemirstīgu, ielikdams traģēdijā dziļi sarežģītus un smalkus psiholoģisku problēmu pavedienus, lielas atziņas, kas skar visu cilvēka būtību.
Hamleta slavenajā monologā Būt vai nebūt dominē aktīva attieksme pret ļaunumu, griba noskaidrot nesaprotamo, sodīt nelietību, izpildīt savu goda pienākumu, kaut arī pašam jāiet bojā. Lielais krievu kritiķis V. Beļinskis šo domu formulē vēl arī tā: «Hamlets… tas esat jūs, tas esmu es, tas, vairāk vai mazāk, ir katrs no mums.» īstenībā tādā atziņā slēpjas Šekspīra traģēdijas aktualitāte arī mūsu dienās, tuvība šodienai.
Hamlets ir arī viena no visiecienītākām, visvairāk lasītām, literatūrzinātnē un teātra mākslā iztirzātām, visbiežāk un visvairāk izrādītām Šekspīra traģēdijām ne vien angļu, bet arī citu kultūras tautu valodās. Runādams par Hamleta inscenējumu Raiņa Dailes teātrī 1959. gadā, PSRS Tautas skatuves mākslinieks Hamleta inscenētājs Eduards Smiļģis sevišķi uzsver un izceļ Tautas dzejnieka Jāņa Sudrab- kalna zīmīgos vārdus par Šekspīru: «Ir cilvēki, kuru gars kā milzīga bāka met gaismu pāri gadsimtiem, un Šekspīrs pieder pie tādiem. Karstas asinis pulsē viņa lielisko traģēdiju artērijās un vēnās. Visdziļākās kaislības murd viņa varoņu spēcīgajos raksturos un satriec skatītāju.»
Šekspīra traģēdijas vispār, bet jo sevišķi traģēdija Hamlets, jau 19. gs. otrajā pusē ir stipri valdzinājušas latviešu sabiedrību. 80. gadu sākumā, runājot par Šekspīra daiļradi, tikai piemin traģēdiju, turpretī 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā tā nonākusi jau pilnīgi teātru un literatūras darbinieku uzmanības centrā. Traģēdiju Hamlets 90. gadu sākumā bija pārtulkojis Maskavas universitātes students J. Liekais (īstajā vārdā Rempēters). Grāmatā tulkojums iznāca 1892. gadā; drīz traģēdijas saturu pamatīgi un dziļi analizēja gan kā dramatisku, gan augstvērtīgu dzejas darbu valodnieks Fricis Garais (krājumā Pūrs, I). Šai pašā laikā sākās arī traģēdijas Hamlets izrādes latviešu teātros. Pēc ilgas, nopietnas sagatavošanās pirmizrāde notika 1894. gada 12. oktobrī Rīgas Latviešu teātrī ar toreizējo direktoru Pēteri Ozoliņu Hamleta lomā un Daci Akmentiņu Ofēlijas lomā. Kopš tiem laikiem traģēdija Hamlets vienmēr ir turējusies Rīgas lielo teātru repertuārā, gan priekšpadomju, gan jo sevišķi padomju laikā, kad par šī ievērojamā Šekspīra darba jaunu — labāku, sociālistiskajam laikmetam atbilstošu atveidojumu ar labām sekmēm sacenšas divi teātri — Raiņa Dailes teātris un Akadēmiskais Drāmas teātris. Raiņa Dailes teātrim jaunu tulkojumu sadarbībā ar Valdi Grēviņu un režisoru Tautas skatuves mākslinieku Eduardu Smiļģi devis Kārlis Egle, bet Akadēmiskajā Drāmas teātri izmantots Jūlija Rozes tulkojums.