Hamlets.
Bet kur tas bij?
Marcels.
Pie lievenēm, kur sardzē
Mēs stāvam, princi.
Hamlets.
Vai uzrunājāt to?
Horācijs.
Jā gan, mans princi. Tikai atbildes
Viņš nedeva. Bet vienreiz, tā mums likās,
Viņš galvu pacēla ar kustību,
It kā viņš gribētu mums kaut ko teikt.
Bet tanī mirklī iedziedājās gailis,
Rēgs ātri aizsteidzās, no mūsu redzes
Drīz nozuzdams.
Hamlets.
Tas ļoti dīvaini.
Horācijs.
Mans princi, tas tiešām tā, kā stāvu šeit.
Mēs domājam, tas mūsu pienākums
Ir jums to pastāstīt.
Hamlets.
Jā, protams, protams.
Bet tas satrauc mani.
Vai šonakt būsiet sardzē?
Bernardo un Marcels.
Jā, mans princi.
Hamlets.
Jūs sakāt — bruņots?
Marcels un Bernardo.
Bruņots.
Hamlets.
Vienās bruņās?
Marcels un Bernardo.
Jā, bruņās no galvas līdz pat papēžiem.
Hamlets.
Bet tad jau seju neredzējāt?
Horācijs.
Mans princi, redzējām: bij sejsegs atbīdīts.
Hamlets.
Vai skatiens bargs?
Horācijs.
Ne tik daudz bargs, cik drūms.
Hamlets.
Bāls vai sārts?
Horācijs.
Ļoti bāls.
Hamlets.
Skatījās uz jums?
Horācijs.
Jā, ļoti stingri.
Hamlets.
Kaut es tur būtu!
Horācijs.
Jūs visai izbītos.
Hamlets.
Var ļoti būt. Vai ilgi palika?
Horācijs.
Ja lēni skaita, līdz simtam tiktu.
Marcels un Bernardo.
Nē, ilgāk, ilgāk.
Horācijs.
Kad biju es, tad ne.
Hamlets.
Un bārda sirma, jā?
Horācijs.
Bij tāda pat, kā dzīvam redzēju, — Melnsudrabota.
Hamlets.
Šonakt eju sardzē. Varbūt viņš nāks.
Horācijs.
Es galvoju, ka nāks.
Hamlets.
Ja pieņēmis viņš mana tēva stalto
Būs izskatu, es viņu uzrunāšu,
Kaut pati elle spiestu mani klusēt.
Bet, lūdzu, ja izpauduši neesat,
Par visu redzēto tad klusējiet.
Lai kas mums šinī nakti gadītos,
To prātā paturiet, bet ne uz mēles.
Par jūsu draudzību jums atmaksāšu.
Nu sveiki!
Pusnaktī es ieradīšos
Pie jums.
Visi.
Mēs būsim jūsu rīcībā.
Hamlets.
Jūs mīliet mani tā, kā es jūs mīlu.
Visi aiziet, paliek tikai Hamlets.
Hamlets viens.
Tērpts bruņās tēva gars! Tas nav uz labu,
Es sliktu jaušu; drīzāk lai nāk nakts.
Bet tikmēr rimsties, sirds. Ļauns darbs nav sedzams
Pat kapa smiltīm, — reiz top visiem redzams.
TREŠĀ AINA Istaba Polonija namā.
Ienāk Laerts un Ofēlija.
Laerts.
Man ceļa saiņi kuģī! Dzīvo sveika!
Un, māsa, iegriežas ja ceļa vējš
Un gadās braucēji, tad nesnaud tu,
Bet ziņo, kā tev klājas.
Ofēlija.
Tu šaubies?
Laerts.
Par Hamletu un viņa draudzību
Spried kā par rotaļu un asins trauksmi.
Kā vijolīte dabas pavasarī
Plaukst pāragri, zied, svaiga ātri vīst, —
Vien mirklim atveldze un jauka smarža,
Ne vairāk.
Ofēlija.
It nekas?
Laerts.
Spried tikai tā.
Jo cilvēks augot ne vien pieņemas,
Bet it kā templi ceļ, kur iekšienē
Tam dvēsele un gaume izaug līdz.
Varbūt viņš tagad tevi mīl; bez viltus,
Bez ļaunuma ir viņa nodomi.
Tev tomēr jābaidās. Viņš augstas kārtas,
Viņš nevar tā kā citi mirstīgie
Sirdsbalsij klausīt; viņa izvēli
Valsts drošība un labklājība saista.
Un tāpēc ierobežo izvēli
To ļaužu balss un griba, kam viņš galva.
Ja saka viņš, ka tevi mīl,
Tad saprāts prasa, lai tu ticētu
Tik vien, cik viņa stāvoklis un vara
Spēj teikto darbos vērst, un tas nav vairāk,
Cik atļauj dāņu balsu kopība.
Tad padomā, ko zaudēt var tavs gods,
Ja ausis pārāk ticēs viņa dziesmām.
Jo, sirdi viņam dodot, jāziedo
Tev nevainība viņa iegribai.
Ak, bīsties, Ofēlija, bīsties, māsa,
Bēdz pavēnī no jūtu negaisiem,
No iekārību briesmu bultām vairies.
Ir pārāk izšķērdīga meiča biklā,
Ja mēnesim tā atsedz savu daili.
Pat tikums nav pret mēlnesību drošs.
Un bieži vien tārps aizkremt ziedoņasnus,
Pirms vaļā raisīti ir pumpuri.
Un jauno dienu rīta dzidrai rasai
Visbīstamākās ļaunas vēsmas brāzmas.
Ak, piesargies! Visdrošāks tas, kas vairās.
Cits naidnieks jaunībai kad nerodas,
Pret sevi pašu tad tā saceļas.