Ofēlija.
Es klausīšu jums, tēvs.
Aiziet.
CETURTĀ AINA Pils lievenes.
Ienāk Hamlets, Horācijs un Marcels.
Hamlets.
Cik ass ir vējš!
Un laiks tik ļoti auksts.
Horācijs.
Jā, laiks ir stipri auksts, sals kaulā kož.
Hamlets.
Cik pulksten's?
Horācijs.
Liekas, nav vēl divpadsmit.
Marcels.
Nē, nosita jau divpadsmito stundu.
Horācijs.
Vai tiešām?
Nedzirdēju; laiks ir klāt,
Kad rēgs šeit uzsāk savu pastaigu.
Aiz skatuves taures un norīb lielgabals.
Ko nozīmē tas, princi?
Hamlets.
Ir šonakt karal's nomodā un dzīro,
Dzer, plātās, lēkā, grīļodamies dejā.
Un, tiklīdz vīna kauss ir iztukšots,
To pavēstot, dārd bungas, taures skan.
Horācijs.
Vai tāds šeit paradums?
Hamlets.
Jā, diemžēl tāds.
Un, lai gan es šeit piedzimis, ar to
Sen apradis, man šķiet, ka lielāks gods
To būtu atmest, nevis ievērot.
Šis stulbās dzīres ceļ mums neslavu
Pie tautām austrumos un rietumos.
Par žūpām sauc, cūciskas dod palamas.
Tik tiešām, arī mūsu slavenajiem
Un diženajiem darbiem tas pat laupa
Šo darbu kodolu. Var notikt ar
Tā dažam labam, ja kāds trūkums gadās,
Kaut iedzimts tas (nav cilvēks vainojams,
Jo daba sākumu sev neizvēlas),
Ka pārāk brāzmaini rit asinis,
Kas apgāž prāta cietokšņus un žogus;
Vai kāda ieraša, kas it kā rūsa
Ēd darbiem spožumu, es saku tā,
Ja tādam cilvēkam ir kāda kļūma zīme,
Vai likteņa, vai dabas iemantota,
Tad vispārējā ļaužu vērtējumā
Šīs vienas dēļ tiks nomelnoti
It visi tikumi, lai tie cik šķīsti
Un daudzi, cik vien cilvēks panest spēj.
Viens piliens rūgto mieļu, piejaukts tam,
Šo skaidro dzērienu var samaitāt
Tā, ka to nepazīst.
Parādās rēgs.
Horācijs.
Mans kungs, viņš nāk!
Hamlets.
Lai glābj mūs dieva eņģeļi un sūtņi!
Vai esi labais gars vai dēmons ļauns,
Vai nesi debess vēsmu, pekles brāzmu,
Vai nolūks noziedzīgs vai labvēlīgs:
Tu parādies tik apšaubāmā veidā,
Ka runāšu ar tevi, saukšu: Hamlet,
Tēvs, karal, dāņu valdniek, atbildi!
Ak, neliec neziņā man gurt! Bet saki —
Kam tavi kauli iesvaidītie, nāvē
Kas grimuši, nu nomet līķautu?
Un kādēļ kaps, kur tevi guldījām
Uz mūža dusu, marmoržokļus vēris
Un tevi izgrūdis? Ko nozīmē,
Ka tu, kas miris, atkal šurpu nāc
Te pilnās bruņās mēnesnīcā,
Ar izbailēm nakts tumsu piepildot?
Tik šausmīgi mums satricini garu,
Ko mēs ar prātu aptvert nevaram?
Teic — kādēļ? Kādēļ! Kas mums jādara?
Rēgs māj Hamletam.
Horācijs.
Viņš māj, lai tūliņ ejat viņam līdz,
It kā viņš vēlētos ko paziņot
Jums vienam vien.
Marcels.
Lūk, cik viņš laipni māj.
Viņš aicina jūs savrup.
Bet neejiet tam līdz.
Horācijs.
Nekādā ziņā ne.
Hamlets.
Es iešu viņam līdz. Viņš negrib runāt.
Horācijs.
Mans kungs, to nedariet.
Hamlets.
Kāpēc man bīties?
Man dzīvība nav kniepadatas vērta.
Ko manai dvēselei viņš spētu kaitēt,
Kas tāpat nemirstīga kā viņš pats?
Viņš atkal māj, es viņam sekošu.
Horācijs.
Bet ja viņš aizviļ jūs pie ūdens lāmas
Vai drausmā klintsragā, kas draudīgs stāv,
Pār jūras dzelmi pārkāries, un pēkšņi
Tur pieņems citu — baismīgāku veidu,
Kas nolaupīs jums skaidrā prāta spēju
Un dzīs jūs ārprātā? To apdomājiet!
Jau vieta vien spēj izmisumā dzīt,
Kad lejup raugās tik daudz pēdu dziļi,
Kur dzelme krāc.
Hamlets.
Viņš vēl arvien man māj.
Nu, ej pa priekšu, es tev sekošu.